65. Kristīne Leitāne
Bērni, kuri auguši ārpus ģimenes
Dažreiz bērni zaudē vecākus un radiniekus. Viņiem tā kļūst par traģēdiju. Viņi var nonākt depresijā, jo viņi zaudē visdārgākos cilvēkus pasaulē. Bet tādiem bērniem ir jāpalīdz, lai viņi justos vienlīdzīgi ar mums, un, zinātu ka arī viņus mīl. Bērni dodas uz bērnu namu. Ne visi tur jūtas labi, bet cilvēki – auklītes, skolotāji cenšas viņu dzīvi padarīt labāku.
Bērnunamā katrs bērns, ja viņam ir vēlme, var sasniegt daudz. Katrs var justies laimīgs, attīstīt savu talantu un sasniegt lielus augstumus mācībās. Skolotāji, redzot bērna vēlmi, vienmēr viņam palīdzēs.
Reiz es Ziemassvētkos kopā ar skolas parlamentu devos uz bērnu namu, lai apsveiktu bērnus. Mēs viņiem devām eņģeļus. Mēs arī rīkojām konkursus. Bērni bija ļoti priecīgi. Es domāju, ka šādu pasākumu vajadzētu būt vairāk, lai bērnus apņemtu ar mīlestību, prieku un labām atmiņām.
Un tagad es gribētu mazliet pasapņot. Ja es būtu bērnu nama direktore, es ļoti rūpīgi izvēlētos personālu – skolotājas, aukles, lai šie cilvēki mīlētu savu darbu un vēlētos palīdzēt bērniem. Kā arī organizētu daudzus interešu pulciņus, lai katrs bērns varētu atrast kaut ko sev. Lai vēlāk bērni varētu piedalīties konkursos un sacencības. Varētu arī izdomāt kaut kādas aktivitātes, kurās piedalītos visi bērni.
Es domāju, ka bērniem, kuri dzīvo bez ģimenes, ir jābūt mīlestības ieskautiem un par viņiem jārūpējas. Viņiem visiem ir jājūt, ka viņi pieder šai pasaulei un ka viņi ir vajadzīgi. Bet ideāli būtu, ja visi bērni dzīvotu savās ģimenēs.