45. Anna Līga Zarkeviča

Henka

Debesis bija tumšas, vējš  dancināja lapas vientuļā dejā klusā lauku mājas pagalmā. Neviens neraudzījās uz to skaisto priekšnesumu, jo  lielākā daļa mājas iemītnieku gulēja. Taču kādu kukaini vai putniņu varēja piesaistīt viena  gaiša loga rūts mājas apakšējā stāvā. Nakts lampiņa, kas atgādināja  brieža ragus izgaismoja lielāko daļu istabas. Gultā pussēdus bija iekārtojusies astoņus gadus veca meitene – Henka.  Meitene lasīja biezu grāmatu, ik pa brīdim uzlūkojot durvju apakšu, jo, kad tā izgaismosies, būs laiks doties.  Šodien bija liela diena – pirmā skolas diena! Bija 7:54, bet meitene jau piecēlās pirms kādas stundas , nervozēdama, kā viņai atstāt pēc iespējas labāko iespaidu. Pa šo laiku viņa bija saģērbusies  svētku tērpā. Tas aizņēma daudz laika, bet vismaz pēdējās piecpadsmit minūtes viņa varēja atvilkt elpu un  palasīt grāmatu. Drīz  noskanēja slēdzis viesistabā un durvju apakša iemirdzējās. Henka pārlika kājas pāri gultas malai. Tieši pretī ratiņkrēslam. Meitene satvēra rokturi, apgriezās un iesēdās, uzliekot smalki melnās kurpēs ieautās kājas uz  to paliktņiem. Meitene devās pie durvīm tās atvērt , bet māte pasteidzās pirmā.

Sieviete bija patīkami pārsteigta, ieraugot meitu gandrīz gatavu, tikai mati bija jāieveido. Parasti meita gulēja līdz pēdējam brīdim, un bija jāpalīdz viņai steigšus sagatavoties uz dārziņu. Taču jauna dzīves posma sākums laikam būs radījis  ziņkāri un aizrautību?

– Labrīt! – Henka sveicināja mammu.

– Labrīt mīļā! Jūties gatava? – māte jautāja.

Meita noraidoši purināja galvu. Pēc tam viņa paēda brokastis, kamēr  mamma izveidoja vairāku garu bižu pinumu. Drīz pēc tam abas devās ārā no siltās, omulīgās mājas vēsajos, drēgnajos rudens apskāvienos. Visu ceļu viņas pavadīja spoža rīta saule. Lai arī skats no malas bija noslēpumains un skaists, šoferei spožā saule  it nemaz nepatika, jo tā traucēja redzēt ceļu, neskatoties uz to, ka viņai bija saulesbrilles. Taču mazās pasažieres vaigā nebija manāms smaidiņš pat tad, kad mammas sejā saules radīto neērtību dēļ parādījās dažādas jocīgas izteiksmes. Ar katru kilometru tuvāk galamērķim Henkai jau tā zināmais fakts kļuva nenoliedzams – viņai būs visus nākamos atlikušos gadus jācīnās ar šodien izveidotajiem priekšstatiem. Viņa šo “kauju” jau piedzīvojusi ar divām bērnudārza grupiņām. Patiesībā visi, kas  meiteni pirmoreiz satiek, izveido spēcīgus stereotipiskus pieņēmumus, galvenokārt tāpēc, ka rati it kā izvirzās priekšplānā, bet viņa pati seko  tikai pēc tam. Henka to vienmēr iztēlojās tā:  kad cilvēki izejot ārpasaulē, viņus auras veidā  apņem uzskatu kapsula, kura pasargā un liek noprast, kas viņus sagaida tuvajā apkārtnē. Taču brīžos, kad  divas nezināmas personas satiekas, stereotipi  ļoti pabiezina šīs kapsulas sienas, bieži vien pasīvi, padarot saskarsmi daudz izaicinošāku. Jo lielāka uzskatu, stereotipu un  negatīvas pieredzes ietekme, jo biezākas sienas.

Diemžēl Henkai vienmēr pirmais iespaids uzbūvē ļoti biezas sienas un  labākajā gadījumā paiet pusgads kamēr cilvēki beidzot spēj ignorēt redzamos trūkumus un pievērš uzmanību prasmēm, neuzskatot viņu par apgrūtinājumu. Sliktākajā – pat vairāki gadi. Un, kad beidzot viņa ir cilvēkus pārliecinājusi un iekļuvusi viņu paziņu lokā, vai pat labāk, bieži vien  jau nākas atvadīties, un visu jāsāk no gala ar citu cilvēku kompāniju. Cik ātri viņai šoreiz izdosies salauzt skolotāju un jauno klasesbiedru  aizsargkapsulu biezās sienas?

– Esam klāt!  – mamma  paziņoja, gandrīz dziedādama.

– Jei…! –  meitene centās izklausīties patiesi sajūsmināta, bet tas neizdevās pietiekami pārliecinoši.

Kamēr Henka iekārtojās  ratos, māte no mašīnas aizmugurējiem sēdekļiem izņēma puķu pušķus, ko iedot audzinātājai, dežurantei, asistentei un dažiem citiem skolotājiem. Dodoties ārā no stāvlaukuma, varēja novērot mašīnu un cilvēku plūsmu. Braucot augšā pa speciāli izbūvēto uzbrauktuvi, māte sacīja:

– Redzi, skola grib, lai tu te mācies. Tāpat klasē gaida cilvēki, kas ir tikpat satraukti kā tu un grib iepazīties. Smaidi!

Māte sāka kutināt meitenes pazodi. Henkai nekas cits neatlika kā smieties un smaidīt. Vestibilā bija daudz cilvēku, bet tikai divas sievietes stāvēja uz vietas un sarunājās. Augumā īsākā valkāja  baltu džemperi ar melnu vesti, viņai ap kaklu bija pērļu rota. Otrai mugurā bija gara magoņu raksta kleita, ausīs  auskari, kas atgādināja sarkanas sirsniņas.  Māte ar meitu tuvojās šīm sievietēm. Abas dāmas pamanīja nācējas un sveicināja. Henka atņēma sveicienu un pasniedza abām 1. septembra ziedus.  Magoņkleitas  īpašniece –  Agate – būs Henkas asistente, un persona, ar ko tika pirms brīža vedināta saruna, bija dežurante Vega. Pēc apsveikšanas un apskaušanas  Henka, Agate un Henkas māte devās uz klasi.  Šoreiz Agate stūma ratus, lai aprastu ar to vadību. Meitene  šajā brīdī bija  ar vienu roku iekrampējusies rokturī un ar otru pieturēja kuplo audzinātājai domāto rožu pušķi. Agates vadīšanas prasmēm vēl nevarēja uzticēties! Tomēr klasē viņas iekļuva bez problēmām. Attiecībā uz Agates tikko iegūto pieredzi un priekšstatiem Henka īpaši neiespringa – ņemot vērā, ka sieviete būs viņas “labā roka”, meitene bija pārliecināta, ka ātri spēs salauzt aizsargkapsulu, izkliedējot visas šaubas.

Visi klasesbiedri drūzmējās, lai pasniegtu audzinātājai puķes. Henka priecājās, ka viņai izdevies pieskaņoties un saplūst ar klasesbiedru brūnajiem, zilajiem, baltajiem un krēmīgajiem toņiem. Kad  meitene pievienoja rozes audzinātājas jau tā lielajam puķu klēpim, viņa juta, kā tiek ar acīm novērtēta. Taču tur neko nevarēja iesākt – tas bija neizbēgami. Vēlāk audzinātājas pavadībā visi devās uz svinīgo līniju skolas pagalmā. Pēc tam visi devās uz klasi viens ar otru iepazīties. Apmēram pēc stundas Henka ar mammu brauca atpakaļ uz mājām.

Visu pirmo semestri bija grūti  iekļauties. Taču visi skolotāji lēnām sāka saprast, ka meitene ir apņēmības pilna, un viņas darbos manāma liela rūpība un centība. Henka arī izbaudīja, kā ir iegūt piecinieku vai ni, bet izlaboja tos uz labākiem skaitļiem un burtiem, taču bija skaidrs, ka viņa tiek vērtēta tikpat nopietni kā citi. Tas Henkai patika, jo viņa  saprata, ka spēja turēt līdzi  parastas skolas standartam un citiem bērniem, kas fiziski bija veseli. Tomēr, kad runa bija par klasesbiedru attiecībām  nebija tik viegli iekļauties. Bērni parasti skraidīja ārā vai iekšā viens otram pakaļ. Stundās, ja kādam, kurš sēdēja Henkai tuvumā vajadzēja aizņemties zīmuli, viņi  nez kāpēc soļoja pa klasi, lai pajautātu skolotājai vai pat pie kāda klases aizmugurējā galā. Lai gan Henkai vienmēr bija rezerve, ar ko padalīties . Vajadzēja tikai pajautāt, bet neviens neuzdrošinājās. Henka gribēja palīdzēt, pievienoties, kaut ko uzspēlēt, bet neviens nepiedāvāja. Meitene negribēja  būt uzmācīga, tāpēc izvēlējās starpbrīžos lasīt grāmatu.  Taču nekas nemainījās mēnešiem. Audzinātāja saprata, ka šī situācija ir jāatrisina, tādēļ lēnām, un neuzkrītoši iesaistīja  bērnus – arī Henku – visādos mazos uzdevumos un spēlēs. Lielākoties  abas puses pievērsās uzdevuma vai spēles mērķim, nemaz nepamanot, kā viņi viens otram atklāj savus trūkumus un stiprās puses.  Pateicoties audzinātājai,  lēnām visi sāka saprasties viens ar otru daudz labāk. Pamazām Henka kuplajā 28 klasesbiedru pulkā ieguva trīs draudzenes: Alisi, Kristīni un Rēziju.

Henkas klase bija ar mākslas novirzienu. Daudzu klasesbiedru nodarbošanās bieži –  “iznesa”  skolas vārdu dažādos konkursos. Piemēram, Alise piedalījās dejotāju konkursos, Kristīne guva balvas kā pianiste un  Rēzija kā dziedātāja. Neviens vēl nebija ievērojis Henkas talantu,  taču drīz meitenei radās iespēja meitenei to parādīt.  Kādudien literatūrā  vajadzēja prezentēt savu nesen izlasīto grāmatu.  Šāda veida darbi bija pirmie, kas dienasgrāmatā visbiežāk atspoguļojās kā skaitlisks vērtējums, tāpēc visa klase pielika īpašas pūles. Noprezentēja viens,  atskanēja aplausi, skolotāja ielika atzīmi, un  klases priekšā devās nākošais. Kad pienāca Henkas kārta prezentēt, viņas sola biedrene un draudzene – Rēzija –  novēlēja veiksmi, tāpat kā meitene iepriekš bija sacījusi  viņai. Henka ielika grāmatu sev pie sāna, izbrauca no vietas, kad  Rēzija piebīdījās tuvāk galdam. Henka nostājās klases priekšā, atklājot skatam vēsturisku romānu ar fantāzijas elementiem -“Dievi un karotāji”.  Pēc grāmatas vāka jau varēja noprast, ka tās saturs  ir spriedzes un noslēpumu bagāts. Taču neviens nespēja paredzēt, ka meitenes aizrautīgais  trīs  minūšu garais stāstījums liks aizrauties elpai,  ievelkot  noslēpumos, ko tā vien gribas pašiem noskaidrot. Prezentētājai paklanoties, klasē atskanēja dārdoši aplausi un ovācijas. Meitenei iekārtojoties  savā vietā, skolotāja atvēra Henkas dienasgrāmatu, bet, pirms ielika atzīmi, uzdeva jautājumu  pārējiem klausītājiem:

– Kādu atzīmi man likt – 9 vai 10?

Henka  apjuka. “Kas notika ar skolotājas nelokāmo pārliecību? Viņa taču parasti zina, cik kuram jāliek… “ meitene prātoja, nepacietībā gaidot klases lēmumu.

Tiklīdz jautājums izskanēja, klasē visiem bija tikai viena atbilde:

– DESMIT!!

Klases audzinātāja ar smaidu meitenes dienasgrāmatā ierakstīja  koši sārtu divciparu skaitli.

Kopš tās dienas skolotāja vienmēr  izmantoja iespēju pieteikt Henku konkursos, kur viņa var izmantot savas stāstītāja spējas. Meitenei un viņas vecākiem patika šī ideja.  Henka vienmēr cītīgi trenējās  šiem konkursiem, un bieži vien, pateicoties viņai,  skola šajos konkursos ieguva labas pozīcijas, dažkārt pat pirmo vietu. Henka  bija atradusi  vietu savā klasē… savā otrajā ģimenē… Viņi apzinājās savu vērtību. Ddažkārt  klasesbiedri to izmantoja projekta darbos , lai paši varētu paslinkot, jo Henka  parūpēsies. Klases biedri vairs no meitenes nevairījās un nepieciešamības gadījumā aizņēmās rakstāmo vai ko citu.  Kādu dienu  ārā viņi iepazīstināja meiteni ar spēli“Kalim bam ba”. Henka nesaprata, kāpēc tāds savāds nosaukums, bet nolēma iemēģināt. Bērni sadalījās divās komandās. Henka sekoja norādījumiem un satvēra savas komandas biedra plaukstu. Meitenei likās, ka būt pašā galā nav tā labākā vieta, bet visi teica, ka tas neko nemainot. Spēle sākās, un  Henkas komanda sauca:

– Kalim bam ba! Rēziju šurp!

Rēzija no visa spēka skrēja pie pretējās komandas , lai pārautu roku ķēdi. Viņai izdevās. Pretējā  komanda darīja tieši to pašu. Henkas komanda  noturēja ķēdi tālajā galā, bet trieciens parāva visus pa labi Visi sašūpojās. Henka bija ķēdes noslēdzošais gals tāpēc nebija iespēju nolīdzsvaroties. Rati pakļāvās pārspēkam…  Booom! Spēle apstājās un visi, ieskaitot Agatu, satraukti skrēja raudzīt vai Henkai viss kārtībā. Meitene krītot aiz bailēm bija sarāvusies, un tas pasargāja galvu. Izņemot nobrāztu īkšķi pret bruģi, nekas cits nebija savainots. Henkai no baiļu spriedzes un sāpošā īkšķa gribējās raudāt, bet, dzirdot, cik visi satraukti, viņa sāka smieties. Smieties līdz asarām, liekot citiem piebiedroties smieklu  spēcīgajai varai. Pat asistente nevarēja savaldīties un caur smiekliem centās noskaidrot vai meitenei viss kārtībā.  Taču Henka to nedzirdēja un  caur smiekliem jautāja:

– Ā, tagad  saprotu kāpēc spēli dēvē šādi, bet vai esat pārliecināti, ka to nevajadzētu dēvēt par “Kalim bam boom”?

Izlauzās jauns, vēl spēcīgāks smieklu vilnis.

Braucot mājās, meitene skatījās uz savu savainoto īkšķi un prātoja: “Viņi tiešām mani pieņēmuši savā kompānijā! Pirms pusgada viņi šo spēli nebūtu gatavi spēlēt kopā ar mani Kaut es varētu būtu droša, ka ar šo  kompāniju būšu kopā līdz pat augstskolai! Man nevienam vairs nevajadzētu sevi no jauna pierādīt, jo viņi jau zina un saprot… Man nebūtu jātērē laiks, laužot stipros stereotipus… Kaut priekšstatiem nepiemistu tāds spēks, kāds tiem ir… Jau uzreiz varētu  iepazīt vienam otru, izbaudot kompāniju, kopā darot ko jautru! Taču labāk vēlāk nekā nekad, pareizi…?”