363. Agnese Allena

Cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem

 

Mazs bērniņš, būdams vēl mātes dzemdē un gatavodamies pasaulei, satiekas ar Laimu, kas ieliek unikālu likteni bērna dvēselē. Diemžēl ne vienmēr liktenis ir kā balts linu kamolītis, dažreiz pavediens arī pārtrūkst, atkal turpinās, iekrāsojas zili melns ar bailēm un asarām, un izaicinājumiem. Katra kamolītis ir unikālā lielumā, garumā un platumā – gluži kā raibie liktens līkloči.

Kad uz acu plakstiņiem uzguļas pirmie saules staru pavedieni, mēs bieži vien attopamies maigā mātes siltumā. Apkārt virmo vecāku smaržas, bet arī sviedru, asaru, sāpju un asiņu aromāts. Dažiem pirmais pasaules pieskāriens nav dzemdētājas pukstošā krūts, bet gan inkubators, kas mazajām bērna ausīm rada klusu, dūcošu troksni. Taču tas nekas, jo vecāku mīlestība tiek sniegta arī cauri inkubatora sienai, kas nodala mazo bērniņu no vecāku skārieniem. Pirmās bērna asaras sadzird ne tikai visa dzemdību nodaļa, vecāki, radinieki, citam – kaimiņi, bet arī pati Laima. Viņa atkal apciemo mazo radībiņu un vēsu dvašu uzpūš uz bērna plānajiem plakstiņiem, ieliekot loga rāmi, kurā vēlāk kā mozaīka iestiklojas skats uz dzīvi, tās krustcelēm un kalnājiem.

Šie mozaīku gabaliņi ir smalki un trausli. Tie ir darināti tikpat rūpīgi, cik bites gatavo saldo medus masu. Attēls visas dzīves laikā nemitīgi mainās, papildinās un iemieso dažādas nokrāsas. Šis rāmis ir emocionālais stāvoklis, skats uz dzīvi un prāta vistālākās dzīles. Diemžēl dažiem cilvēkiem stikls nav tik caurskatāms un spodrs, un ir grūtības saredzēt notiekošo ainu skaidri. Domāšana pielāgojas šai loga caurskatāmības pakāpe, un tādēļ arī rīcība kļūst savādāka un savdabīgāka.

Nereti skats uz dzīvi aptumšojas, pelēka krēsla pārņem prātu un smagums uzguļas uz pleciem kā bieza velēna. Depresija. Tas ir kā purvs ar neskaitāmi daudz akačiem, kuros sprūst kājas. Daudzi nemaz nespēj sevi izvilkt no slapjo sfagnu tvērieniem un grimst arvien dziļāk, līdz asaru akači mērcē plecus un žņaudz sirdi. Cilvēku pārņem nožēla, sevis šaustīšana un citas melnas domas, kas iznīcina personību un šo mozaīku – skatu uz dzīvi. Logs kļūst duļķaināks, un depresija sakropļo realitāti, radot ilūzijas par lietām, kas neeksistē. Bieži vien šie dažādās depresijas pakāpēs slīkstošie cilvēki uzliek masku – smaidu. Garāmgājēji un nereti arī mājinieki neredz purvu, kas uzlicis važas potītēm. Šāds cilvēks nespēj viens vairs patīt savu liktens un dzīves kamolīti, tāpēc ņem un pārgriež to ar žiletēm, cilpām un medikamentiem vai arī pārkrāso to melnu ar alkoholu un svešas realitātes radošiem brīnumiem. Paveicies ir tiem, kam apkārtējie cilvēki ir saprotoši un gādīgi – apvaicājas par pašsajūtu un piedāvā palīdzību pārkrāsot un apmazgāt mozaīkas stikliņus. Mēs neredzam citu cilvēku prātus, tāpēc ir muļķīgi apgalvot, ka visi, kas paiet garām, ir laimīgi un dzīvo bez depresijas kaulainajiem pirkstiem. Depresija… tā rada noslēpumainu mākslu, zīdā vērtas dzejas rindas un burvīgus psihologus, kas nesavtīgi palīdz citiem.

Daži logu rāmji rada halucinācijas un izkropļo realitāti, izsaucot vēju, kas runā svešās vai tieši pretēji – labi zināmās balsīs. Šis vējš apmet prātu otrādi un nober mistisku nedrošības, baiļu un paranojas sajūtu lejup pa mugurkaulu. Šizofrēnija. Katrs ielas pagrieziens var nest jaunus pārbaudījumus, jo šīs balsis ir apsējušas emocijām ap locekļiem mazas virvītes un kontrolē tās kā marionetes. Cilvēks ir upuris sajūtām, ko rada svešais, draudīgais vējš. To nevar kontrolēt, savaldīt vai kā māla pikuci pārveidot tā, kā pašam patīk. Šizofrēnija kontrolē savu saimnieku, it kā nododot stingru pavēli vai komandu cauri aukstai metāla rācijai. Šizofrēnija… tā rada spēcīgus mūziķus ar autentisku nošu savienojumiem un vārdiem, ģēnijus, kas kā traki metas pēc atbildēm, risinājumiem un sīkumiem, kas sākumā šķiet nenozīmīgi, taču vēlāk vērtība tiem pieaug.

Dažreiz cauri logam pasaule tiek saskatīta nedaudz savādāk, un arī reakcija uz to ir nedaudz trulāka. Autisms. Kā zirneklis tas iesakņojas loga rāmī, mainot veidu, kā rodas mozaīku stikliņi. Dažiem apkārtējās dzīves pavedienus neietekmē emociju uzplaiksnījumi, kas dzīvi padara tikpat skaistu, cik izlijusi krāsa audekla smalkajās rieviņās, bet citiem emocijas vienkārši rodas sarežģītāk, unikālāk. Hobiju loks sašaurinās, sirds skrien kā pa monotonu, viendabīgu riteni, liekot rokas pacelt vienā un tajā pašā veidā un liekot piekopt veco, jau zināmo un pierasto. Autisms… tas rada unikālas idejas un pieejas, virzot attīstību uz priekšu, jo cits skatījums uz dzīvi paver jaunas iespējas.

Skumji, ka pasaulē valda liela nesaprašana, tāda kā tumsonība un nicināšana. Cilvēki nereti smejas par tiem, kas prieku izpauž savādāk – dejo, smaida pērļotu smaidu līdz ausīm vai imitē kāda darbības. Bet bieži vien tādas lietas notiek tikai tāpēc, ka par garīga rakstura traucējumiem tiek maz runāts paziņu lokā un ka pašiem dvēselē ir plaisa, kas neļauj izjust empātiju un izpaust sapratni.

Katram bērniņam Laimas elpa ievieto citādāku loga rāmi, kas, cilvēkam augot, dzīves laikā tāpat mainās. Tiem, kam ir grūtāk saskatīt reālo pasauli cauri, sarežģītāk reaģēt uz apkārtnes plaukstošo ikdienu un raibajiem notikumiem, trūkst kādas spējas – veidot attiecības, komunicēt, izturēt stresu vai citas. Bet mēs visi veidojamies zem māšu sirdīm, smaidam, sajūtam dzīves sniegto, krāsaino emociju buķeti un strādājam. Mēs visi kā viens vēlamies izbaudīt dzīvi, nodzīvot to pēc trauslās dvēseles patikas. Pat, ja šķiet, ka ar šķību, greizu un nepareizu skatu uz dzīvi tevi neviens nesapratīs un neuzklausīs, vienmēr atradīsies cilvēki, kuri ir dāsni un dalās savā mīlestībā, mierā un sapratnē. Mēs visi esam vienlīdz svarīgi, katrs ar savām spējām un dotībām. Ja rāmī ir viena plaisa un kaut kā trūkst, tad spēcīgāka kļūst tā rāmja puse, kura tura visu kopā. Piemēram, ja kāds no Mozaīku defektiem ir aptinis auklu ap krūtīm, tad šīs savādākās sajūtas padara unikālāku un stiprina radošumu, rodas oriģināli mākslas darbi un idejas, ko citi nespētu izdomāt. Tāpēc nedrīkst balstīties uz to, ko cilvēks nevar, bet gan jākoncentrējas uz labākajām dotībām.