365. Šarlote Luīze Odziņa
LATERNA
Aiz loga drebinās vientuļa laterna. Tumsas elpa aizkarus nokvēpinājusi piķa melnus. Pagalma ēnas staipās pār grīdas dēļiem. Pelēko garaiņu ledainie pirksti aizķer pirkstgalus un virzās tālāk, apgrābstot ķermeni. Man bail, ka ēnu nagi aizskars seju. Tie neliksies mierā un skrāpēs, matracī straumēm sūksies asinis, līdz sāks pilēt uz grīdas. Šī skaņa atbalsos tumsas aizaustajos pakšos. Visi klausīsies skaņdarbā, kas piesūcies sarkanā, bet neviens nevēlēsies atsvabināties segas siltā tvēriena un nākt palīgā.
“Ps,” kaut kur netālu atskan svilpiens. Ēnu vīri ir klāt. Es dzirdu, kā to zobi klab, kauli grab. Tie alkst manas miesas. Rādiet savus pīķus! Duriet!
“Meda?” sajūtu, kā mīksta plauksta taustās pēc manas rokas, “es gribēju pateikt, ka tu man pietrūksi,” blāvā gaisma iezīmē brūnas, nekārtīgas cirtas, kas pielipušas pie pieres. Agate. Viņa ir pavisam jocīga meitene. Reizēm iekausta mani un atņem kabatas naudu, bet citreiz ierušinās blakus, ja nespēju aizmigt, “Es ceru, ka tev ies labi,” meitene, izrakusi manu roku no segas apakšas, to paspiež. Sajūtu, kā siltums ielīst ķermenī, izkliedējot tumsas ķetnu iedvesto saltumu. “Vispār – tev jau šito vairāk nevajadzēs, vai ne?” Draudzene negaidīti pastiepjas pa kreisi, atrauj vaļā naktsskapīša atvilkni un paķer brūnu kartona kastīti. Tajā glabājas vienīgi spīdīgs kulons no kāda krāmu veikaliņa un nobružāta auduma lelle.
“Lelli gan ne,” nadzīgi izrauju draudzenei no rokām salāpīto rotaļlietu, un pabāžu to zem spilvena. Viņa pasmaida un, aplikusi kulonu ap kaklu, ienirst atpakaļ tumsas tīmekļos.
Pagriežos uz sāna un aizveru acis. Es vēlos, lai ēnu vīri pazūd. Varbūt jau rīt tie būs prom.
***
Stāvu pie loga rudens mētelī. Rokās maza pauniņa, tajā salocīta viena apģērba kārta un paslēpusies tā pati auduma lelle. Sienas pulksteņa krekšķi atbalsojas gaitenī. Raugos, tālumā, tur palsenais horizonts satinies miglas lakatos. Šķiet, baltā līnija ceļa vidū ar katru sekundi pastiepjas aizvien garāka, tai līdzi aug arī apsarmojusī pļava. Itin viss ir sastindzis.
Pēkšņi kāda stingra roka nogulst uz mana pleca. Tā ir audzinātāja.
“Nu jau tā kā būtu laiks,” viņa saka, un man kaklā iespriežas kamols. Ja nu es tā arī palieku? Viena pati šajā brīdī?
Samirkšķinājusi acis, pamanu, ka no miglas mēteļa aizbēgusi maza, melna podziņa. Tā ripo aizvien tuvāk un tuvāk, līdz, akmeņiem skrapstot pret riepām, apstājas pagalmā. Manī kūsā iepriekš neizjusts prieks. Vienā rāvienā pārvarējusi kāpnes, atrauju vaļā ārdurvis.
Vilkdams rokās cimdus, no mašīnas raušas ārā onkulis, bet man pretī, apskāvienam izpletusi rokas, soļo kundze, kuras seju izraibinājušas sīkas krunciņas. Tās noteikti atstājis prieks, nevis vecums – kundze smaida. Viņas rokas apkampj mani, un jūtu, kā seja iegulst rūtainās šalles mīkstajās krokās, neļaujot oktobra salam uzlūkot karsto mitrumu, kas sakāpis acīs. Man piekļaujas vēl viens silts stāvs. Beidzot es aptveru, kā tas ir – būt daļai no ģimenes, ne grupas.
Kad ir nokārtotas pēdējās formalitātes, Karīna, tā pati kundze, atslēdz mašīnu, un es ieraušos aizmugurējā sēdeklī. Te ir ļoti tīrs un smaržo pēc meža. Tūliņ noklab arī priekšējās durvis, Artis saglauž pašķidrās matu šķipsnas, bet Karīna iedarbina motoru: “Nu, tad uz mājām!”
***
Stāvu klases priekšā. Man aiz muguras tāfele, uz kuras piestiprinātas dažādas bērnības fotogrāfijas. Latviešu valodas skolotāja grib, lai trenējam publiskās runas prasmes. Jo vairāk uzstāsimies, jo vieglāk kļūšot. Nezinu gan.
“Labdien, cienījamā skolotāja un godājamie klases biedri,” iesāku. Atskan ņirga no pēdējā sola. Noriju siekalas, un turpinu, “Šodien es jums gribētu parādīt arī savu bildi.”
Pavicinu gaisā nelielo papīra gabaliņu. Tas teju izslīd no rokām – plaukstas pavisam aukstas un slapjas. Visi blenž. Nezinu, ko lai saka.
Pieņemu, ka man bija skaista bērnība. Vismaz spriežot pēc dienas, kurā tā beidzās. Tovakar visapkārt skanēja skaļas balsis, čalas un mūzika. Gaisā bija jūtamas dažādas smaržas – cepeša aromāts savijās ar sautējuma smaržu un iegrieza kakao garaiņu virpuli. Teju visa jautrība norisinājās virtuvē – kāds klapēja gaļu, cits jauca salātus. Turpat lielas, raupjas rokas mani kutināja, un es smējos. Pēkšņi attapos otrajā stāvā, krēslainā istabā zem mīkstas segas. Kāds dūdināja šūpuļdziesmu un glāstīja man galvu. Aizvēru acis.
Kad atkal tās atvēru, dzirdēju, kā balsis attālinās un noklaudz ārdurvis. Smiekli un čalas vairs neatgriezās. Māju caurauda vienīgi biezs klusums, ko šķēla manas raudas, saukdamas pēc palīdzības. Pa atgāztā loga spraudziņu zagās iekšā aukstums. Bija bail. Cieši satvēru auduma lelli, kas dusēja man līdzās. Bija ieradušās ēnas. Tās ložņāja pa istabas grīdu, ielauzušās pa aizkara apakšu, un ar žuburainajiem pīķiem tiecās man tuvāk. Laterna ielas otrā pusē nodzisa. Tovakar ieradās tumsas vīri.
Saplikšķinu acis. Raugos uz savu zīmējumu. Tajā esmu sadevusies rokās ar lelli, un mēs abas smaidam. Fonā spoža saule. Nokremšļojos.
“Man laikam… Laikam nav bērnības fotogrāfijas,” es izmoku, un skolotāja, sapratusi situāciju, saķer galvu, atvainojas un ļauj apsēsties. Atlikušo stundu ņurcu rokās papīra gabaliņu.
Zvans.
“Meda, vai tu esi kādreiz satikusi savus īstos vecākus?” Man pienāk klāt meitene ar glīti sapītu bizi.
“Vai tu gribētu viņus satikt, piemēram, šodien? Vai rīt?” viņai pievienojas vēl kāds ziņkārīgais.
“Ko tu viņiem gribētu teikt?” nu jau ap mani sāk izveidoties vesels bars.
“Vai tev nav tā, ka gribas sākt dzīvi no jauna? Ar īstajiem vecākiem?” grozu galvu, cenšoties atrast izeju no klases biedru pūļa, bet tie apkārt saslējušies kā mūris.
“Kā tev šķiet – cik ļoti tu atšķiries no tiem, kuriem ir īstie vecāki?” aplis man apkārt sašaurinās, un es gribu tikt prom.
“Tāda jocīga – vispār nerunā.”
“Vai jūs varētu lūdzu… lūdzu… nejautāt?” manā prātā skaļi džinkst, turpmākie trokšņi saplūst jūklī, vairs nespēju izšķirt skaņas.
Zvans?
***
Pagājusi nedēļa, bet istaba vēl aizvien šķiet tik nepierasta. Sienas rotā rakstainas tapetes, logus apskāvuši biezi, samtaini aizkari, cita citai blakus sadrūzmējušās lakotas, senlaicīgas koka mēbeles. Kā slieka prātu urda nemiers – tas viss taču man nepienākas. Vai tad Agate nesapņoja par šādu istabu? Vai pārējie nealka nokļūt pie vecākiem, kas katru rītu aizvestu uz skolu un vakarā pavaicātu, kā gāja?
Negaidīts klauvējiens pie durvīm aizslauka domu tīmekļus. Karīna.
“Vai drīz?” viņa vaicā. Ai, es taču biju apsolījusi palīdzēt virtuvē!
“Jā, jā, jau nāku,” pieceļos no krēsla un pasperu soli durvju virzienā.
“Pagaidi, ir taču tava dzimšanas diena. Paskaties skapī,” viņa uzsmaida un nozūd gaitenī.
Ar pašiem pirkstu galiem maigi aizskaru balto rokturi, un durvis atlec vaļā. Plauktos dus jaunas drēbju kārtas, uz pakaramajiem sagūlušās neredzētas kleitas. Tās visas tik skaistas – kāda caurvīta mežģīnēm, citu apķērusi maza, izšūta apkaklīte. Izvēlos pašu vienkāršāko no tām – tumši zilu tērpu ar pusgarām piedurknēm.
Soļojot lejup pa kāpnēm, jūtams deguma smārds. Paātrinu soli. Virtuvē ieraugu Karīnu, sparīgi grozoties ap plīti. Pannā sarāvušies vaid apmelnējuši, ķinkaraini graudiņi, kas šķiet, kādreiz ieņēmuši auzu pārslu apveidu. Karīna, sajutusi manu klātbūtni, no letes steigšus paķer papīra paku un apber ķinķēziņus ar cukura kalnu.
“Paskaties, uz galda noliku rūtaino recepšu kladi. Tur ir biezpiena krēma recepte. Un tur tajā skapīti var atrast visādus priekšautus. Izvēlies vienu!” vārdu virknes no viņas mutes birst aumaļām, un man rodas iespaids, ka neesmu vienīgā, kas šovakar ir satraukusies.
Atvērusi kladi, kuras vāki izraibināti apkaltušiem mīklas pleķiem, cenšos rūpīgi izpildīt katru darba soli, taču šad tad tik un tā vaicāju pēc padoma – nav sanācis bieži darboties virtuvē. Lai vai kā, gatavošanas process ir aizraujošs. Mēs ar Karīnu lielākoties klusējam, taču šķiet, rosība mūs satuvina. Izslēgusi cepeškrāsni, viņa uzceļ uz letes dārzeņu sautējumu, un tūdaļ atgriežas pie čirkstošās pannas. Es paņemu rokās blenderi. Lai arī aromātu, kas virmo gaisā, nevar gluži nosaukt par patīkamu, virtuvē jūtama gaiša noskaņa – tvaiki kutina manus vaigus, radio parkšķi klakšķina pa vidu blendera rūkoņai, apvienojoties žūžinošā ritmā, bet masa, kas slaikājas pa bļodu, klusītēm vaicā – vai šādi izskatās sen zudušās bērnības atmiņas?
Pēc pus stundas svētku mielasts ir gatavs, Artis ieradies mājās, turēdams lielu, spīdīgā iesaiņojumā ievīstītu dāvanu. Neprasu, kas tajā iekšā, visi sēžamies pie galda. Karīna un Artis pastāsta, kā viņiem gājis darbā, tad pienāk mana kārta pastāstīt par skolu. Cenšos atbildēt pēc iespējas īsāk. Jā, jā, visi draudzīgi. Bet patiesībā nezinu, kas citiem vainas. Lūr virsū vai kaut ko sačukstas. Priecājos, kad Karīna atceras par saldajiem, sakrāmē tos uz galda, un Artis slavē, cik garšīgi sanācis. Abi sāk mētāties ar jokiem no viņu skolas laikiem, pavediens, kas saista mani ar realitāti, lēnām izirst, tāpēc vienkārši smaidu – vakars ir izdevies.
“Meda, ir pienācis laiks atvērt dāvanu,” Artis, pēc ēšanas noslaucījis muti, pieceļas no galda un pasniedzas pēc spīdīgās kastes.
“Paldies, bet… man šķiet, ka šogad to esmu jau saņēmusi.”
***
Rīt skolā būs mājturība. Esam sadalīti grupās, un katram jāpagatavo kāds našķis. Mūsu komandas kapteine izlozējusi tiramisu. Nedaudz baidos, ka nesanāks, jo klases biedri virtuvē pavadījuši ievērojami vairāk laika nekā es. Negribu, lai viņiem rodas iemesls mani uzskatīt par savādnieci, tāpēc palūdzu Karīnai, lai iegādājas veselu lērumu dažādu produktu – izmēģināšu pēc iespējas vairāk rūtainās klades recepšu, lai rīt būtu gatava jebkurām grūtībām.
Kad cepeškrāsns sāk pīkstēt, signalizējot par gatavošanas režīma beigām, pulksteņa rādītāji jau pārskrējuši pāri pusnakts atzīmei. Karīna vēl aizvien sēž tepat blakus, ja nu man pēkšņi savajadzētos palīdzību. Es jūtu, ka viņai nepatīk gatavot – Karīna šad tad sarauc degunu un nopūšas, bet man prieks, ka viņa cenšas mani atbalstīt.
“Varbūt šodienai pietiks?” atskan jautājums, kad izņemu no ledusskapja sviestu, lai iesmērētu pannu biskvīta gatavošanai.
“Jau?” nedaudz apmulstu – nemaz nešķiet, ka virtuvē pavadīts tik daudz laika. Paveros apkārt – galdu apsēduši kēksiņi, šokolādes sēnītes, vafeles un arī peldošās salas. Laikam tomēr būs gana.
***
Grabinādami traukus, daudzi klaigā un dala pienākumus. Taču vienmēr ir kāda grupa, kurā iedalīti tie, ar kuriem pārējie negrib sastrādāties. Jā, šajā grupā esmu es. Paredzēts, ka darbošos kopā ar Ellu, Elīnu un Lailu, taču mēs vienīgās sēžam klusēdamas. Ella un Elīna ir dvīņumāsas, kas allaž strīdas, un nu viņas sēž, pagriezušas muguru viena pret otru. Ella uzskata, ka viņai vajadzētu būt tai, kas atdala olu baltumus no dzeltenumiem, jo Elīnai ir pārāk resni un neveikli pirksti, bet Elīna domā, ka Ella nav pietiekoši rūpīgi nomazgājusi rokas, lai grābstītos gar ēdienu. Savukārt Laila izliekas, ka nevainīgi baksta cukura iesaiņojumu, lai gan skaidrs, ka viņa izurbusi stūrī caurumu un klusītēm našķojas. Skolotāja raida naidīgu skatienu mūsu grupas virzienā. Pastiepju roku pēc olas un grasos to uzsist pret bļodas malu, lai darbs ietu uz priekšu, kad pēkšņi mani iztraucē kāda griezīga balss: “Palaid mani. Mana mamma teica, ka bērnu namos nemāca gatavot.”
Jūtu, kā Ellas elkonis urbjas manā sānā, viņai cenšoties mani pastumt malā. Skolotāja viņu apsauc, un Ella atkal apsēžas, sakrustojusi rokas uz krūtīm. Lai sēž. Es gribu parādīt klases biedriem, pat ja man nav bijušas tādas pašas iespējas, arī man ir savas intereses, talanti un prasmes.
Vienīgais klases blenderis nepārtraukti ir aizņemts, bet es cītīgi kuļu olas ar roku, ignorējot sviedru lāses, kas izsitušās uz pieres. Tālāk akurāti kūkas formā iesmērēju iegūto masu, pa virsu krāmēju cepumus. Kad darbs ir padarīts, lepni nokopju darba vietu.
Pēc mirkļa skolotāja aicina visus sēsties pie galda un nodegustēt gardumus. Citi pagatavojuši pankūkas, citrona pudiņu un auzu pārslu cepumus. Visi ēd un priecājas. Tikai… šķiet, ir piemirsts par tiramisu – dažs jau dodas nomazgāt šķīvi. Pačukstu skolotājai. Viņa mudina nogaršot arī pēdējo delikatesi. Daudzi saka – pārāk pilns vēders. Lai vai kā, Mudīte nolemj riskēt un pabaksta kūku ar pašu karotes galiņu.
“Mmm, skolotāj, šai grupai jāliek desmit. Pārējiem deviņi,” Mudīte aši nober, un nu jau lielākiem kumosiem ķepē iekšā manu meistarstiķi. Tūlīt arī pārējie sadrūzmējas ap kūku, un es attopos – man pašai taču nepaliks ne gabaliņa, ko noprovēt!
Var redzēt, ka Ellai ir kauns par iepriekš pateikto, taču viņa nenāk atvainoties. Skolotāja pienāk, sabužina man matus, un ar to ir gana.
***
Jau otro nedēļu katru vakaru aizvelku ciet aizkarus un tikai tad izslēdzu gaismu. Ierāpjos gultā, cieši satvērusi auduma lelli, uzvelku mīksto segu pāri galvai, izbrīvējot vien mazu, mazu aliņu, pa kuru ielīst skābeklim. Man bail tumsā uzlūkot logu – ja nu tur atkal dežurē ēnu kareivji, alkdami izraut mani no laimes migas? Taču šovakar kaut kas ir citādi.
Izkāpju no gultas un klusiņām lavos uz istabu otrā gaiteņa galā. Pavērusi durvis, ieklausos. Šķiet, Artis un Karīna ir aizmiguši. Ierāpjos abiem pa vidu, un jūtu, kā divas smagas, bet mīļas rokas aptver mani. Paraugos ārā pa logu. Tumsas durkļi ir prom. Laterna aiz loga neraustās. Uzvarējusi cīņu, tās spulgā gaisma lūkojas istabā.
“Arlabunakti, mammu, arlabunakti, tēti.”