103. Evelīna Gargurne

Sveiciens šajā skaistajā dienā!

Iepazīsimies – mani sauc Evelīna. Kā sauc Tevi? Un Tevi? Kā Jums katram iet? Zinu, ir priecīgas dienas un ir dienas, kad nejūties lieliski. Arī man tā ir. Tā ir katram.

Pastāstīšu savu stāstu iedvesmai – būt stipram un nepazaudēt sevi. Tu esi personība, Tu esi viens no mums un Tu veido savu dzīvi.

Šogad, augusta beigās, dienu pirms 1.septembra, es salauzu kāju. Mani daudzi žēloja un ieteica palikt mājās. Skola bija gatava nodrošināt mājas apmācību. Mamma teica: “Tev būs grūti ar palīglīdzekļiem pārvietoties pa skolu,” bet es atbildēju ar pretjautājumu : “Kas dzīvē ir viegli?”

Es gāju uz stundām klātienē. Pēc laika ieraudzīju, ka skolā ir vēl viens puisis, tāds pats kā es. Mēs jau bijām divi. Mēs, kas izvēlējāmies būt stipri par spīti notikušajam, mēs, kas pierādīja sev un citiem – mēs varam un esam starp jums – veselajiem. Klasesbiedriem skolotāja mācīja vērtības – palīdzēt un pieņemt. Bija situācijas, kad es nevarēju būt tik veikla, kad “maisījos” pa kājām, traucēju steidzīgajiem, tomēr ar mani rēķinājās.

Es biju VIENLĪDZĪGA.

Arī Tu esi vienlīdzīgs un vari mācīt draugus, un citus vērtību izpratnei.    Viņi to novērtēs. Bet šīs nav mana stāsta beigas …

Esmu gājusi cauri arī emocionālās vardarbības karuselim no klasesbiedru puses, divu gadu garumā. Es neiekļāvos auguma parametros. Biju citāda. Tāpat kā Tu. Vai tas deva tiesības mani noniecināt? Nē, bet viņi to darīja. Man sāpēja. Es baidījos iet klasē, es bēgu no saskarsmes un daudz laika pavadīju labierīcībās … un mani, papildus visam, sāka saukt par bastotāju. Vardarbību pārtrauca mana mamma, pārceļot uz citu skolu.                   Mani pieņēma. Biju

VIENLĪDZĪGA.

Citāda, bet tāda pati kā pārējie. Pieņemta. Es nepazaudēju sevi, es nepārveidoju sevi, es biju es – tāda, kā vienmēr, kā parasti – atbildīga, draudzīga, sirsnīga un jautra. Atkal esmu citā skolā. Atkal pieņemta, bet

bijušie klasesbiedri pēc manis skumst.

Ja Tev ir līdzīgi, lūdzu, saproti, ka tā NAV Tava vaina. Ar Tevi viss ir kārtībā, iespējams, nav kārtībā ar citiem. Lūdz, lai nomaina vidi. Pasaulē ir tik daudz prieka un mīlestības, lūdzu, tici tam.

Bet patiesībā mans stāsts laikam sākās, kad man bija kādi gadi trīs vai četri, vai pieci. Es biju spītīga meitene un vienmēr vēlējos panākt savu. Redzēju, ka, ja mammai vai tētim bija jāmaina savi lēmumi, jo biju nepiekāpīga, tas padarīja viņus viegli nervozus. Gan jau esi saskāries ar nervozu cilvēku, viņi komunikācijā arī ir nervozi. Un tad es mēdzu teikt: “Mamm, tā nav mīlestības valoda, kādā tu runā! “ Un zini – tas nostrādāja. Mamma mēdza pasmieties, ka esmu viņas mazā skolotāja. Viņa saka, ka šie vārdi vienmēr skan ausīs, kad gribas teikt kaut ko skarbāk.

Man ir mīļa mamma un lielisks tētis. Paši labākie pasaulē. Bez viņu mīlestības man būtu grūti. Atklāšu noslēpumu – mēs esam šķirta ģimene, un tomēr, šķiet, mēs brīžiem emocionāli augām kopā, ejot prom no egoisma uz sapratni, uz ieklausīšanos un rēķināšanos, īpaši es.             Varbūt jautāsi, kāpēc es to stāstu?

Vēlos, lai apzinies savu spēju mainīt situāciju un MĪLESTĪBAS spēku.

Mīlestība ir siltums ,un es to salīdzinu ar Sauli. Pavēro varavīksni! Saule to veido un saules stari to iekrāso. Krāsas nav atdalītas viena no otras, tās ir saplūstošas un iekļaujošas.

Mans tētis saka, ka “saule -tie esam mēs “.  Tātad, mēs varam iekrāsot pasauli un to sasildīt.

Mans stāsts ir patiess. Patiesi ir arī sportistu sasniegumi attēlos pirmajā lapā. Tas ir cilvēka spēks, uzņēmība, ticība savam talantam, mērķtiecība un darbs. Darbs, ko mīli.

 Vai esi domājis par profesiju? Zinu cilvēkus, kas iet uz darbu, kas strādā  no mājām, vai var izvēlēties, kā ērtāk, tāpēc Tu VARI savu sapni īstenot.  Viss ir iespējams,

jo

 TU ESI VIENLĪDZĪGS.

Vienlīdzīgs kā sportā, tā darbā, tā ģimenē un starp citiem.

Notici un dari! Esi drosmīgs!

Un galvenais – esi pats, nepārveido sevi, Tu esi unikāls un Tu esi draugs!

Lai Tev izdodas!