18. Anonīms

Cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem

Viņi ir sastopami visur mums apkārt. Dažkārt, cilvēks ko vismazāk būsi gaidījis cīnās ar depresiju un tikai uzliek masku lai taupītu tavas jūtas. Un tad rodas tādi stulbi joki, kā piemēram “EMO parādi savas rokas!!!” kas ir galīgs absurds. Pati esmu sastapusies ar šādiem gadījumiem. Un tad es domāju, ja nu cilvēks, kas patiesi graizās parādītu savas rokas. Kā šie cilvēki, kas smejas justos? Depresija ir ļoti nopietna tēma, un bieži sastopama pusaudžos. To ir iespējams ārstēt, bet tas protams ir atkarīgs no cilvēka. Saprotiet, antidepresanti, tie nav tik labi, kā izklausās. Pirms tiem reāli sākas parādīties efekts, tos jālieto 2 nedēļas, tos NEKĀDĀ gadījumā nedrīkst aizmirst paņemt, vai var būt sliktas sekas. Un protams neaizmirsīsim par to, kā ja zāles beidz lietot par agru, depresija atgriezīsies vēl spēcīgāk un šīs zāles pret to vairs nestrādās, jo tev veidosies imunitāte pret šīm zālēm. Depresija ir jāuztver ļoti nopietni. Ko domā tie vecāki, kas noliedz sava bērna jūtas un smejas par viņu, ja viņš/viņa/viņi domā ka ir depresija. Šāda atstumšana var padarīt depresiju vēl sliktāku un ja pirms tam jau nav bijušas, varbūt bez palīdzības, pēc kāda laika sāks rasties paškaitēšanas un pat pašnāvniecības domas. Es pat nezinu ko rakstīt, manuprāt tam vajag būt pašsaprotamam, ka jāpieņem visi, kādi viņi ir. Izņemot, protams homofobi un rasisti, viņi var iet (atvainojos) ellē.

Es pati cīnos ar depresiju. Mana vecmāmiņa to negrib pieņemt un neļauj man par to runāt. Es jau 2 mēnešus eju pie psihologa un mani diagnozēja ar depresiju un pašlaik apsveru antidepresantu iegādāšanos. Bet es nevēlos uzņemties risku ar atkarību no zālēm, vai, kā jau agrāk minēju, pārāk agri tās beigt lietot. Man ir bail.

Es nezinu. Man protams bail šo rakstīt. Es ceru ka šis nebūs publisks patiešām. Ja es šo aizsūtīšu, pati būšu ļoti pārsteigta jo šis ja godīgi man liek justies ka es vienkārši izmantoju šo izdevību izmest savas jūtas garā essejā un atbrīvoties no liekā stresa. Tā, kā lūdzu piedodiet, ja esseja kļūst. . . personīga?

Novirzījos no tēmas.

Principā. Tā nav tikai depresija. Tas ir jebkas. Tas pat var nebūt nekas šausmīgi liels. Bet beigu galā, visiem ir iemesls būt kādi viņi ir un vai to vēlas mainīt ir viņu pašu izvēle. Un cilvēkiem nevajadzētu diskriminēt pret cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Es saprotu ka to pašu punktu uzsveru jau kaut kādu piekto reizi šajā essejā, bet tas ir tik svarīgi!

Manā vecajā skolā mobingoja meitenīti ar daunismu. Nezinu vai šī skaitās kā garīga vai kustību traucējuma slimība, bet rakstu to šeit. Šī meitene izskatījās ārpus normas, jā. Man pat kauns atzīt, ka pašai no sākuma baigi negribējās ar viņu runāt, bet man bija 9 gadi, es tikai gribēju būt kā visi citi un būt populāro klubiņā, bet tas ko cilvēki viņai teica bija briesmīgi!!! Kad īstenībā sāku ar viņu runāt, viņa īstenībā bija ļoti jauka un viņa bija lielisks dambretes partneris. Protams, kad klasesbiedri uzzināja to, ka ar viņu draudzējos, viņi uzreiz psihoja un centās mani atraut no viņas. Es biju ļoti agresīvs bērns. Esmu ļoti agresīvs pusaudzis. Kad viņi sāka viņu lamāt manā priekšā es uzreiz bļāvu un centos viņiem pašiem pateikt tā, ka viņiem ir neērti, bet vārdi nekad nav bijusi mana stiprā puse un es darīju lietas, ko vēl joprojām nožēloju. Es viņiem sāku sist. Vardarbība nav pareizā lieta ko darīt, bet es biju jauna un apjukusi un nezināju, kā palīdzēt. Un, beigu galā, (es viņus protams nevainoju) viņi mani izmeta no populāro klubiņa un sāka par mani arī smieties.  Katrā ziņā, mana draudzība ar šo meiteni neilga pārāk ilgi, jo viņa bez vēsts pazuda. Ceru ka viņa tagad ir labākā skolā ar foršiem cilvēkiem, kas viņu pieņem.

Vēl viņa tēma! Populārisms.

Vai zinājāt, ka mūsdienās ir “Stilīgi” būt ar mentālām atšķirībām? Gan jau ka jā. Bet es jau parasti neko negribu teikt tiem cilvēkiem, kas lielās ar savām problēmām, jo ir divas iespējas : 1) viņiem varbūt ir šī slimība un es būšu tas sliktais cilvēks, kas neakceptēja viņu jūtas, vai 2) es to pateikšu, bet ko tas mainīs? Bet pat ja  viņi melo par savām problēmām, varbūt tas nav tas, ko viņi saka, bet viņiem pietrūkst uzmanības. Un tas atver nākamo tēmu: kas notiek mājās?

Dažkārt bērnus un pusaudžus mājās dauza un bļauj uz viņiem, un neminēsim sliktākas situācijas, nezinu, vai par to ir atļauja rakstīt. Dēļ šī bērnam/pusaudzim var rasties traucējumi. Trauksme, Depresija, PTSD, DID, u.c.

Vispār, DID traucējumi ir tik interesanti, man vēl nav bijis laika izzināt šo slimību, bet tā šķiet ļoti interesanta. Kas diez notiek cilvēka smadzenēs, ka viņiem rodas vairākas personalitātes! Bet ne tikai divas, vai trīs un tas nav atkarīgs no cilvēka ar ko runā. Tie ir vairāki “alters”, kā citi cilvēciņi, kas pārņem un kontrolē tavu ķermeni un nezini, kurā laikā pārslēgsies.

Starp citu, atvainojos, ja šis tas ir angliski, es mentālās slimības izzinu angļu valodā…

Noteikumos nebija rakstīts cik garai jābūt essejai, tāpēc lēnā garā sākšu iet uz beigām.

Tātad, sesto reizi jau, mums ir jāciena vienam otru! Ja redzi, kaut ko, kas tev nešķiet normāli, klusi pajautā cilvēkam, vai viss kārtībā un aizstāvi viņu, ja tas ir tavu spēju robežās.

Es zinu, ka lielākoties šajā tēmā runāju par mentālām slimībām, bet tas ir viss ko es zinu, un runājot no pieredzes, nav daudz, ko stāstīt!!!

Man laikam vairs nav, ko rakstīt.

Ardievas.