182. Rebeka Kalniņa

Bija rudens, un aukstais vējš pūta oranži sarkanās ābeles lapas ķirbim sejā. Ķirbi sauca Koo. Koo patika lapas, jo tās paslēpa viņa kvadrātaino formu. Citi ķirbji, kas dzīvoja uz lauka blakus Koo, nebija tādi kā viņš. Viņu tas uztrauca un apbēdināja.

Koo dzirdēja citus ķirbjus runājam cits ar citu. Viņš centās par to nedomāt.

„Ei! Vai tu arī piedalīsies rudens atlasē?“ viens no viņiem jautāja.

„Kas ir rudens atlase?“ Koo jautāja raustītā valodā.

„Es pati to īsti nezinu, bet Ābels gan zina,” viņa ar lapām norādīja uz ābeli, kas bija viņu aprakusi savās lapās.

Vai viņš var runāt? Kādēļ Ābels nekad nerunāja ar Koo?

„Ābel, vai pastāstīsi viņam par rudens atlasi?” kāds cits ķirbis iesaucās.

Ābele nedaudz nošūpojās un teica: „Katru gadu, kad manas lapas nokrīt, atnāk saimnieks. Viņš paņem visus ķirbjus un ar tiem izrotā savu māju.”

Koo bija laimīgs, dzirdot šo stāstu. Vai bija iespējams, ka viņš varētu būt izvēlēts, lai rotātu saimnieka māju?

Dienas pienāca un aizgāja, bet Koo cerība nepazuda. Kādu dienu, kad Koo vairs nejuta lapas krītam uz viņa galvas, viņš zināja, ka bija pienācis rudens atlases laiks, bet viņš nezināja, ka viņš jau bija izvēlēts.

Tas notika, kad Koo gulēja. Saimnieks viņu pacēla, aiznesa un nolika tieši mājas priekšā. Atvēris acis, Koo redzēja sauli, kas atradās tieši virs koku galotnēm. Viņš saprata, ka vairs neatrodas uz lauka, bet gan zālē. Koo apkārt bija visi tie ķirbji, ar kuriem viņš kopā uzauga, kuri viņam bija devuši cerību.

Viņš priecājās, ka saimnieks izvēlējās visus ķirbjus, taču vēlējās, kaut Ābels atkal atrastos tepat blakus, mētājot savas lapas.