183. Sāra Dulberga

Rausīša brīnums

   Reiz dzīvoja zaķēns Rausītis. Tomēr Rausītis bija atšķirīgs no pārējiem zaķēniem. Viņš nebija brūns vai pelēks, bet gan rozā. Zaķēns dzīvoja koka alā. Viņš dzīvoja viens pats, jo pārējie zaķēni ar viņu negribēja draudzēties. Vienu dienu viņš gāja meklēt burkānus un notika brīnums!

Rausītis meklēja burkānus un nevarēja atrast. Viņš leca lejā no kalniņa un uzleca virsū zaķenei. Zaķene nebija tāda pati kā citi zaķēni, viņa nesmējās par Rausīti, tomēr bija dusmīga, ka viņš viņai uzleca virsū. Viņš paskatījās uz zaķeni un palūdza piedošanu.  Viņa Rausītim piedeva un pajautāja, kur viņš tā steidzās. Rausītis bēdīgā balstiņā atbildēja, ka meklējot burkānus, bet nevienu nevarot atrast.

,, Es tev varu palīdzēt atrast ’’, zaķene teica, ,, Mani sauc Avenīte, ja nu kas.’’

“ Avenīt, Jā! Lūdzu palīdzi man atrast burkānus’’

Pa ceļam, ejot meklēt burkānus, Avenīte jautāja Rausītim: ,, Kāpēc tu ar citiem zaķēniem nespēlējies? ‘’

Viņi ar mani negrib draudzēties, jo esmu savādāks. Tu neesi savādāks, tu esi vislabākais draugs, kāds man ir bijis un man ļoti patīk tavs rozā kažoks. Rausītis pasmaidīja.

“Re! Burkāni!” Avenīte teica: “ Skrienam pakaļ.’’

Abi laimīgi ar burkāniem devās pie Rausīša uz alu. “Varbūt, paspēlēsim kādas spēles?” Rausītis vaicāja.” Jā, protams!”

Katram ir vajadzīgs tik labs draugs, kas tevi aizstāvēs un uzklausīs jebkurā situācijā. Rausītis ar Avenīti pavadīja visas dienas kopā. Un dzīvoja ilgi un laimīgi!