184. Emīls Strods

Reiz dzīvoja žurka. Viņa dzīvoja parastu dzīvi. Tomēr tā bija kaut kāda savāda. Īstenībā viņai nebija  viegla dzīve, tāpēc ka tieši viņu visi apsaukāja, apsmēja un tā tālāk, bet viņa nesaprata, kāpēc!

Katru dienu viņa gāja mājās, domāja, domāja un vienu brīdi viņu pasauca mamma, un teica sagatavojies siera dienai! Siera dienas bija dienas, kad žurkas iet pa cilvēku mājām un meklē sieru. Tā bija viņas pirmā reize, tāpēc viņa bija nedaudz uztraukusies. Pienāca rīts, un žurkai bija jāiet siera medībās. Viss it kā bija ļoti labi, jo ģimene iegāja cilvēka mājā un atrada tik daudz siera, ka visa ģimene bija priecīga, bet, kad žurkas skrēja ārā, pirmo reizi žurka ieraudzīja spoguli un apstājās, ar lielām acīm skatoties, un teica: ,,Mamm, man ir divas astes!’’ Tad mamma teica: ,,Es zinu, žurkulēn, mēs tev vienkārši negribējām teikt, jo uztraucāmies par tevi, tagad nāc ātri, kamēr cilvēks nav pamanījis. Žurku ģimene aizskrēja mājās….

Žurka  ilgi domāja un pēc tam saprata, kāpēc viņu visi apsmej. Tad žurka atcerējās, ka tad, kad muka ārā ar ģimeni, redzēja kaut ko ļoti asu. Žurkai bija ienācis prātā nogriezt otru asti. Pienāca nakts, žurka aizskrēja uz cilvēka mājām. Žurkai bija apnicis, ka viņu visi apsmej un gribēja mainīties. Žurka nonāca pie cilvēku mājas  ieejas  un redzēja vēl kādu citu žurku, piegāja tuvāk un jautāja:,, Ko tu te dari?’’ Otra žurka teica: ,,Atnācu nogriezt savu otru asti, man ir apnicis, ka visi mani apsmej!’’ Pirmā žurka: ,,Tev arī ir divas astes’’? Otrā žurka: ,, Ko? Neticami vismaz kāds mani neapvaino!’’ Pirmā žurka: ,,Vai vēlies būt mans draugs?’’ Otrā žurka: ,,Protams!’’

Žurkas sadraudzējās un saprata, ka viņas neatšķiras nekādi no pārējām žurkām un  ka nav vainīgas pie tā, ka tādas piedzima. Tad žurkas dzīvoja laimīgi līdz mūža galam. Beigas.