186. Evelīna Paula Galaņina

Žurka Lapiņa

Reiz dzīvoja žurka Lapiņa. Viņa dzīvoja ciemā ,,Sēnīte” ar saviem draugiem. Lapiņa dzīvoja labi, viņai bija jauki draugi. Bet viņai nebija kājas, un viņai vajadzēja pārvietoties ratiņkrēslā.

Tas nomāca Lapiņu, bet viņa nevienam to nestāstīja. Viņas draugi viņu atbalstīja, palīdzēja viņai, ja vajadzēja. Reiz atnāca zaķītis, viņš pastāstīja, ka ieradies jauns kaimiņš, kurš arī bija no žurku ciema. Viņu sauca Bobs. Lapiņai kļuva interesanti, kas tas ir par jauno kaimiņu. Nākamajā rītā Bobs gribēja sasveicināties, iepazīties ar jaunajiem kaimiņiem. Pirmā māja gadījās žurkas Lapiņas. Viņi iepazinās un arī sadraudzējas un pavadīja daudz laika kopā, tomēr Lapiņa pārdzīvoja par savām kājām. Lapiņa pastāstīja visu, ko domā, Bobam. Un viņa pati bija pārsteigta, ka beidzot kādam var to pastāstīt. Bobs bija saprotošs, un viņš ieteica, ka var uzlikt protēzes, tad Lapiņa varēs staigāt. Viņi kopā meklēja ārstu, kurš varētu to izdarīt. Tomēr nevēlējās to stāstīt draugiem, bet atcerējusies, cik viņi ir atbalstoši, Lapiņa visiem pastāstīja. Draugi sāka vākt ziedojumos vajadzīgo summu. Pagāja mēnesis un vajadzīgā summa bija savākta. Lapiņai veica operāciju un jau pēc nedēļas Lapiņa lēnām sāka staigāt. Viņa bija ļoti laimīga, Bobs visu laiku Lapiņu pieskatīja un palīdzēja. Vēl pēc nedēļas Lapiņa staigāja droši un saprata, ka viņa ir iemīlējusies Bobā. Un Bobs bija iemīlējies Lapiņā.

Lapiņa ar Bobu apprecējās un viņiem piedzima bērni, un viņi bija ļoti laimīgi.