193. Santa Ukše

Dīvainā aste

Piedzima mazs kaķītis,

Ar zaļu, zaļu astīti.

Tam mājās nu silti bij,

Bet tā vairs nebūs pavisam drīz.

 

Meitiņa beidzot laimīga,

Jo mājās mazs kaķēns ir.

Bet tētim krāsa nepatīk,

Un no mājas viņu izdzen drīz.

 

Mazais, mazais kaķītis

Nu pa ielu lēni iet.

Pēkšņi viņam jāapstājas,

Jo priekšā maziņš putniņš stāv.

 

Viņš saka: “Ak! Tev skaista aste!”

Bet kaķēns negrib ticēt tam.

Viņš saka: “Nē, nē! Neticu tam,

Jo mājās palikt neļāva!”

 

Putniņam, to dzirdot, asariņas rit,

Tad spārniņus viņš ceļ un sit.

Kaķēnu tas sabiedē,

Bet projām skriet viņš negribēj’.

 

Putniņam zem spārniņa,

Pavīd  skaista, zaļa spalviņa.

Kaķēns jūtas apjucis,

Jo domāja, ka viņš tāds viens.

 

“Zaļa aste nav slikta lieta,

Tas parāda, ka esi citādāks.

Pasaulē tu esi īpašs,

Bet atstumts tu neesi, nē un  viss!”

 

Kaķēns skatās apkārt nu,

Un redz viņš divus draudziņus.

Tiem abiem ķepas dīvainas,

Jo tās ir zili sarkanas.

 

Kaķēns skatās atpakaļ,

Un putniņš viņam uzsmaida.

Tagad abi divi laimīgi,

Jo abiem jauni draudziņi.

 

Pēkšņi dzirdams solis liels,

No mājas  meitēns izskrien.

Acīs viņai asaras,

Un kaķēnu sauc atpakaļ.

 

 

“Ak, cik tev skaista aste,

Negribēju prom tevi laist.

Zaļa krāsa tētim nepatīk,

Bet pierunāju tevi mājās ņemt.”

 

Putniņš ļoti sapriecājās,

Un spārnos pacēlās tas vien.

Nu skaisto zaļo spalviņu,

Neslēpjot vairs ne dienu.

 

“Ceru, tu man piedosi,

Un ar mani mājās iesi.”

Meitenīte uztraucas,

Bet kaķēns tikai pasmaida.

 

Zaļo asti pagriež viņš,

Un nu jau mājās iet abi divi.

Bet nu aiz kāda kociņa,

Zils sunītis stāvēja viens.

 

Skatoties uz savu kažociņu,

Tas  nopūšas un pagriežas.

Sev lielu smaidu uzsmaida,

Jo zina,  ka nav pasaulē viens.

Tas atradis citus kā viņš,

Tagad varēja mājās priecīgs iet.