197. Inta Ivanova
Acis
Acis ir dvēseles spogulis – mūsu patieso domu rādītājs. Acis izteic būtisko . Aiz katra acu pāra ir cilvēks- pilns sapņu un vēlmju. Tajās ir degsme piepildīt katru lūgšanu, ko izteic paša sirds. Dziļi sirdī, mēs visi esam vienādi, bet tajā pašā laikā mēs katrs esam unikāls savā īpašajā veidā. Tikai ieskaties acīs: tās nemelo.
Viņi nav vājāki par mums.Mūsos mīt slēpta vēlme just līdzi tiem, kas ir citādi, bet kādēļ tā? Viņi tā dzīvo , tā ir viņu ikdiena. Kā tu justos, ja kāds pateiktu, ka viņiem ir žēl par īpašību, kura tev bijusi jau no dzimšanas? Esmu redzējusi, kā citi skrien klāt un pasniedz savu roku, lai līdzētu, pat ja palīdzība netiek lūgta. Pat ja acīs lasāma velme būt patstāvīgam. Pirms esi izlēmis piedāvāt savu palīdzību , ielūkojies viņu acīs, tās pateiks, vai sadarbība ir nepieciešama. Protams , ka izpalīdzības žests nāk no rūpēm un līdzjūtības. Lieliski, ka esam cilvēcīgi! Bet tas norāda, ka kāds ir „vājāks” par mums. Tā nav. Tā noteikti nav! Acis teic- es to varu!
Viņi ir stiprāki par mums visiem. Viņi dzīvo pasaulē, kura radīta veselajiem un veiksmīgajiem. Ne vienmēr šī pasaule ir viņiem labvēlīga. Un tomēr… Viņi spēj skriet ātrāk par daudziem no mums, pat ja viņiem nav kāju. Viņi spēj ceļot uz Everesta augstāko punktu, cauri sniegiem un skarbiem vējiem – ne tikai sapņos. Kāda tava atruna? Pirms pieņem lēmumu, ka cilvēki ar invaliditāti ir kā zīdaiņi, ka nepieciešams ar viņiem runāt smalkā balstiņā un apsveikt par katru sīko sasniegumu, ieskaties acīs! Tavuprāt, runāt ar cilvēku – vienalga, vai tas ir bērns vai pieaugušais –, kuram ir funkcionāli traucējumi, ir tāpat, kā kontaktēties ar auklējamu mazuli? Acis noliedz- nē!
Viņi nav „dumjāki” par veseliem cilvēkiem. No kurienes tā ideja nākusi? Nevarētu būt no dzīves. Kādēļ tā domāju? Tādēļ ka viens no visinteliģentākiem cilvēkiem, kuri ir dzīvojuši uz šīs skaistās zemes, bija Stīvens Hokings. Daba ir labs meistars, viņa ir saudzīga un dāsna, ja tā kaut ko atņem, tad tā dod pretī! Viņš dzīvoja ar slimību ALS, kura paralizēja viņu gandrīz pinībā, bet viņa acīs mirdzēja degsme zināt un mācīties. Viņam tika doti tikai daži gadi lai dzīvotu, bet viņš nodzīvoja 76 gadus, iemūžinot sevi vēsturē kā šīs paaudzes ģeniālāko personu.
Mums visiem ir acis. Vai tās būtu zilas vai brūnas, aklas vai no stikla veidotas, tās visiem ir, un tās ir skaistas. Tajās mirdz cerību dzirkstis un dejo dvēseles gaisma. Mēs to redzam, mēs to jūtam. Acis runā ar mums valodā, kura ir nedaudz piemirsusies .Tā ir dvēseles valoda.. Tajā valodā slēpjas vārds, kuru mēs visi zinām tik labi, bet tomēr mēdzam aizmirst. Vienlīdzība. Četras zilbes, vienpadsmit burti un viena nozīme. Pietiekami garš vārds, bet atceries to! Pietiekoši īss, lai ietvertu tās vēlmes, kas lasāmas īpašo cilvēku acīs. Vienlīdzība ir valoda, kuru ir jaizmanto visiem, jo neviens nav labāks vai sliktāks tikai tā dēļ, kai ir citāds fiziski.
Kad sajūties pārāks, atceries, kā aizvainojies, ja tevi uzskata par mazāk vērtīgu kādā jomā! Īpašo cilvēku vērtība ir viņu sapņi un vēlme paveikt tik pat daudz, un pat vēl vairāk. Tam ir vislielākā nozīme. Ja to neredzi, tad ieskaties acīs, kuras stāsta, skumst, lūdzas,priecājas. Tāpat kā tev.
