213. Daniela Skreba
Stāsta par savu audžuģimeni
Vienlīdzība – vissvarīgākais mūsu ikdienas princips
Esmu Daniela. Man ir 15.gadi. Mācos Ilūkstes Raiņa vidusskolas 8.klasē. Mana audžuģimene ir mana ģimene. Te arī ir vienlīdzība. Esmu ģimenē jau piekto gadu. Nejūtu atšķirību, no tiem bērniem, kas aug pie sava īstā tēta un mammas.
Mūsu ģimenē vienlīdzība norāda uz taisnīgu attieksmi pret bērniem un citiem cilvēkiem. Uz vienādu attieksmi pret meitenēm un arī pret zēniem. Maniem audžuvecākiem es esmu jau 23 audžubērns. Viņi 17 gadus uzņem savā ģimenē audžubērnus. Cenšas uzturēt vienlīdzīgu attieksmi arī pret mūsu īstajiem vecākiem. Nekad nejūtu nepatiku, vai noraidījumu, kad viņi ierodas pie saviem bērniem ciemos. Mēs dzīvojam Dvietes pagastā, bet es mācos Ilūkstes pilsētiņā (skaista, zaļa, ar peldbaseinu).
Nekad nenonicina manas ģimenes dzīvi laukos. Esam vienlīdzīgi ar tiem cilvēkiem, kuri dzīvo un strādā pilsētā. Mums arī ir “busiņš”. Braucam ekskursijās pa visu Latviju.
Mūsu ģimenē ir vienlīdzība uz darbu. Nekad nedalām zēnu un meiteņu darbus. Kraujam malku visi, lasām ābolus visi, traukus mazgājam katrs savus.
Tad arī ir vienlīdzība uz veselību (smēķētāji – gan zēni, gan meitenes vienlīdzīgi likuma priekšā . Sodu saņemam visi vienādi.) Mūsu ģimenē ir vienlīdzība arī uz izglītību. Mēs visi gan meitenes, gan arī zēni, mācamies mākslas skolā. Mēs – gan brāļi, gan māsas apmeklējam Ilūkstes sporta skolu. Mūsu mājās nedala žurnālus. Mums visiem jālasa gan “Junioru”gan “Astes”, gan “Latvijas avīzi”. Audžumamma atgādina, ka ceļš visiem ir ceļš. Katrs ceļš ir labs.
Es domāju, kā būtu, ja visiem būtu vienlīdzīgs mantiskais stāvoklis. Nebūtu bezdarbnieku. Nav vajadzīgas patversmes. Nav vajadzīgi arī bērnu nami………Taču – citi vecāku iespējas pilda cītīgi, citi pavirši, bet citi vispār tās noniecina (bērniem neļauj ar klasi braukt ekskursijās, liedz jaunsardzes pārgājienus, atdod bērnus bērnu namiem).
Man patīk tiekšanās uz vienlīdzību. Arī es savu nākamo profesiju vēlos saistīt ar armiju. Centīšos mācīties tā, lai mani uzņemtu Kalpaka skolā, jo vēlos būt Jaunākais militārais instruktors, lai manam jaunsargu skolotājam Kasparam Kancānam nebūtu kauns par mani. Vēlos, lai visiem cilvēkiem vienlīdzības vienmēr iet blakus. Tā nav redzama, bet es to jūtu. Paldies Dieviņam, ka mana dzīve ir tā iekārtota. Arī saule, lai spīd vienlīdzīgi visu māju pagalmos. Arī Ukrainā. Vienlīdzība nevar pateikt, kā risināt katru situāciju. Arī kādā dzīves gadījumā pastāv nevienlīdzība. Man gan tā nepatiktu. Es esmu par vienlīdzību savā ikdienā. Šo principu cenšos ievērot un vēlētos, lai neviens netiktu apdalīts un visi darbotos kā viena liela satversmes ģimene!
03.11.2022 Ar cieņu Daniela Skreba
