262. Anonīms

Likteņa piestātne

Brīdī, kad skolotāja paziņoja par tēta aiziešanu, mēs ar māsu stāvējām viena otrai blakus, pasaulīgo skatienu aizsegdamas plaukstām. Tas šķita kā nelāgs sapnis, no kura drīz pamodīsimies un ieraudzīsim viena otru ar atvieglojuma pilniem skatieniem. Acīm atkal pierodot pie gaismas, krūtīs iesvilpoja izmisuma  pilna apziņa par to, ka gadiem krātās bailes, kas ik pa laikam klusībā nomākušas mūsu prātus, pārvērtušās neapskaužamā realitātē. Apkārtējais izplūda nenozīmīgās niansēs, mūsu ķermeņiem ienirstot dziļā, dedzinošu asaru pārpildītā skāvienā.

Bārenis. Iekšēji šo vārdu nekad neesmu gribējusi saistīt ar sevi. Ne tad, kad septiņu gadu vecumā atvadījos no mammas, ne tad, kad mirkli pirms sešpadsmitās dzimšanas dienas dzirdēju tēta pēdējos atvadu vārdus “tiksimies piektdien”. Dzīvoju ar domu, ka šis vārds ir kā zīmogs katrai manai darbībai un katrai situācijai, kad man nācies tuvāk iepazīstināt sevi ar  jaunsastaptiem cilvēkiem. Lai ko es darītu, prātā tomēr skanēja šis likteņa likuma piesietais termins, kas vilka līdzi smago atmiņu un pārdzīvojumu koferi, līdzās uzdodot sev jautājumu, vai neesmu paspējusi iekāpt ērtajās upura lomas čībās. Es gribēju būt vienlīdzīga tiem, kuru mugurkauls ir viņu vecāki, un biju gatava nokļūt neskaitāmās prāta aizās, kurās nervu šūnas cīnījās par skābekli, lai ritošo ikdienu izdzīvotu kā domās vizualizēts normālais cilvēks.

Ikdienu es pavadīju pašizveidotā sistēmā, kas iekļāva nesen sākto posmu klātienes vidusskolā, brīvprātīgā darba iespējas un laika pūsmā radušos pienākumus, kā pastaigu ar suni, mājasdarbus un tuvāku saskarsmi ar jaunajiem klasesbiedriem. Pārklājot savu ikdienu ar šķietami svarīgām darbībām, es paralēli centos aizbēgt no iekšējiem pārdzīvojumiem un vēlmes iet citu ceļu, tas ir, doties pie psihologa, lūgt palīdzību un vienkārši izrunāt sakrājušās sāpes, kas manā izpratnē vien pus gadu pēc tēta nāves bija pārāk ieildzis process. Ar laiku klusums palika vēl klusāks, klases tālākais sols bija ērta vieta, kur censties kļūt nemanāmai un paslēpt sevi no liekiem jautājumiem. Citu vēlme uzzināt to, kā man klājas, beidzās ar neizteiksmīgu “labi”, kam sekoja nenozīmīga atskaite par nesen padarīto.

Es pati sevi ievedu cirkulācijā, kas iedvesa slēpšanos, greizus priekšstatus un mutuļojošas domas, kuras aizritējušajā tagadnē nerada vietu mieram. Neviens nespēja nojaust manas trauksmes lēkmes brīdī, kad attālināto mācību procesā bija jāpievienojas konferences zvanam un jāieslēdz kamera. Šķita, ka, atklājot sevi, viņi manās acīs spēs saskatīt katru ķermenī apslēpto palīdzības saucienu.  Manā dzīvē viss ir kārtībā, es sev atgādināju, lai gan ķermenis trīcēja, reti kad varēju kārtīgi iemigt, atzīmes bija sākušas savu lejupslīdi, un attiecībās ar brāli, kurš bija kļuvis par manu aizbildni, ieplūda saltums, ko šķērsoja nemitīgi aizvērtās istabas durvis. Klusums…

Pagāja laiks, līdz es ieraudzīju savu jaunizveidoto personību, kas nemaz nelīdzinājās tai, kuru sākotnēji biju plānojusi radīt. Savas pasaules uzlūkošana ar racionālu skatienu apstiprināja manu tagadni un sniedza iespēju sākt no sākuma. Es devos projektā ārpus Latvijas, pēcak sāku mācības tālmācības vidusskolā un ļāvu plūsmai sakārtot manu dzīves grāmatplauktu un tajā esošās vajadzības. Nē, ceļš nebija viegls, taču tas bija vieglāks, nekā laiks, ko izniekoju ieviestajai pretestībai.

Redzi, vienlīdzība sākas ar nevienlīdzību, un abi šie termini sākas ar katru no mums. Kurš gan cits varēja radīt nevienlīdzību, ja ne mēs paši. Vērojot sevi, saprotu, ka pati sevi esmu iedzinusi dreifējošā tīklā, kas prāta viļņos mani pārvērta par nebrīvē esošu svešķermeni. Es ķēros klāt visam, kas varēja mani noturēt virs ūdens, bet zinu, ka ne visi, kuri kļūst par bāreņiem, spēj sakopot spēkus, lai izprastu to, kā dzīvē mijiedarboties ar paisumu un bēgumu. Mēs spurināmies, cenšamies pierādīt savu taisnību citiem, taču īstā patiesība sākas tad, kad tu esi patiess pret sevi. Ja esam atklāti pret sevi, tad spējam apzināties, ka visi esam cilvēki un visi vēlamies kļūt laimīgi. Kā par tādiem kļūt – par to citreiz.

Trīs gadus vēlāk es dziļi ievelku elpu un apzinos to, cik sinhroni esmu iemācījusies peldēt. Sev, pēc tam citiem. Lai gan iekšējie domu plūdi joprojām skalo manu būtību ar jautājumiem par stāsta nozīmi, es nekad nepārstāšu ticēt, ka kaut viens vārdu savienojums kādam spēs dot to, ko es pati guvu atvariem pārpildītajā ceļā, lai būtu tur, kur esmu tagad. Klātesoša savam laikam un dzīves piestātnei ar nosaukumu “Bārenis”.