270. Kintija Gurkovska
Diagnoze vai personība? Viņš ir citādāks, bet viens no mums.
“ Es nevēlēšu Tev zvaigžņu lietu, kad vēlēšanos ir daudz, tām nav jēgas. Es novēlu Tev vienu vienīgo zvaigzni, bet tādu, kura izpildīs Tavu viskvēlāko vēlēšanos. Kad dzīvē daudz saldumu, tad zūd dzīves garša, tāpēc es novēlu tev vienu vienīgo torti, bet ar svecēm, kuras nopūšot, Tev piepildīsies viss sapņotais un iecerētais. “ ( vēlējums no kādas dzimšanas dienas kartiņas)
Es nezinu, ko iesākt!? Viņš neprot runāt. Viņš uzvedas savādi. Viņš ir dīvains un skraida apkārt. Kā viņš mācās skolā?! Paskaties uz viņu! Tu vari beigt bļaut?! Kāpēc tu ar sevi skaļi sarunājies? Vai tu vēl ilgi tirināsies? Kāpēc tu nevari būt normāls? Tu esi idiots!
“Es novēlu Tev vienu vienīgo zvaigzni, bet tādu, kura izpildīs Tavu viskvēlāko vēlēšanos. “
Mazais cilvēks ir ieradies mīlestības pasaulē. Neizsakāms ir jebkura vecāka prieks par jauno dzīvībiņu. Dažreiz var izrādīties, ka topošā personība sāk veidoties atšķirīgāka no pārējiem. Dažreiz viņa rīcība rada neizpratni, izbrīnu, reizēm tā pat nokaitina vismīlošākos un pacietīgākos cilvēkus. Dažādas personības. Dažādas pasaules. Kā rīkoties?
Mammu, mani apceļ, par mani runā. Mammu, man sāp, bet es neprotu to pateikt, tāpēc kļūstu dusmīgs. Mammu, kāpēc tu raudi?
“Tev piepildīsies viss sapņotais un iecerētais.”
Kur rast atbildi? Ģimenē? Tur ir drošība un mājas. Vieta, kurā viņš ir tāds kā pārējie un ne kripatiņu citādāks. Par ģimeni var uzskatīt cilvēku radītu vidi, kurā jūties saprasts un pieņemts. Roberts aiziet uz skolu un skolasbiedri ir tādi kā viņš – ar garīga rakstura traucējumiem. Pedagogi ar pieredzi un vēlmi palīdzēt attīstīties visiem kā vienam. Tur viņu saprot. Robim ir ļoti saprotoša un izpalīdzīga asistente un, protams, viņš viņai ir pieķēries un devis savu uzticību. Tur viņu saprot. Mājās ir maza māsa, kura ir pilnīgi vesels bērns. Māsa sāka rāpot, Roberts viņai līdzi, un omei nobirst asariņa, jo, pilnā balsī smejoties, viņš apbrīno mazās radības un savus mazos sasniegumus. Te viņu saprot.
Roberts ir 17 gadus vecs jaunietis ar autismu un izbijušu epilepsiju 13 gadu garumā. Jāsaka, uzaugot ar viņu kopā, esmu saskārusies ar ļoti daudz nepatīkamiem komentāriem, smīniem un skatieniem, bet jebkurā situācijā ir iespējams atrast pozitīvo, labo, veidot no citu pieredzes savu dzīves bagāžu. . Roberts epilepsijas ietekmē uz smadzenēm neprot runāt, drīzāk, salikt teikumu vai pat divu vārdu frāzi. Roberts dien dienā skraida apkārt un runā pats ar sevi, tirinot rokas pa gaisu, bērni bieži no tā sabīstas, lai gan reizēm iesmīn un apgalvo, ka viņš interesanti un smieklīgi uzvedas, kas piecgadīgam bērnam ir pašsaprotami. Katru gadu Robertu un viņa ģimeni pārņem prieks par iespēju pavadīt laiku delfinārijā. Baseinā viņš vienmēr ir vislaimīgākais, jo mīl spēlēties un pavadīt laiku ūdenī, kur nu vēl ar delfīniem!
Lai arī Roberts nespēj izteikt visu, ko domā vārdiem, vai sēdēt mierīgi un būt kluss, viņš ir unikāls. Viņam ļoti patīk likt puzles un krāsot dažādus zīmējumus. Roberts iet uz vingrošanu, kuru pasniedz jauka, saprotoša trenere, kura viņu piebaksta, ja sāk slinkot. Robis dievina doties uz veikalu, kā arī vienkārši pastaigāties pa pilsētu ar kādu. Kā arī viņam patīk atrasties veselu jauniešu kompānijās, jo dien dienā pavada laiku ar vienaudžiem, kuriem arī ir garīga rakstura traucējumi, reizēm Roberts var vienkārši pasēdēt maliņā, pavērot citus un būt laimīgs par to, ka citi apkārt ir laimīgi!
Uzaugot kopā ar Robertu, secinu, ka apkārt mums pastāv vienlīdzība. Tās saknes ir ģimenē un galotne lielajā, skarbajā pasaulē, kuru tev jāprot izdzīvot pašam. Tomēr jāiemācās arī uzticēties, apkārtējie ir atsaucīgi, un palīdzību saņemt vienmēr ir iespējams. Ja mēs vēlamies saprast, mēs saprotam. Protams, vienmēr būs kāds, kurš par Robertu vai jebkuru no mums izteiks nejaukas piezīmes, bet tas nav salīdzināms ar mīlestību, ko saņemam ikdienā. Vienotību veidojam mēs paši. Vairot zināšanas par dažādām slimībām un traucējumiem nekad nenāks par sliktu, jo vairāk mēs to izprotam, jo normālāk un pieņemamāk mums tas šķiet. Aiz katra no mums stāv milzīga un unikāla personība, tikai ko mēs izvēlamies redzēt pirmo- diagnozi vai personību?
ANO cilvēktiesību deklarācijas 1.pantā izteikta atziņa, ka visi cilvēki piedzimst brīvi un vienlīdzīgi savā cieņā un tiesībās. Viņiem ir saprāts un sirdsapziņa, un viņiem jāizturas citam pret citu brālības garā. Savukārt 25. pants norāda uz to, ka katram cilvēkam ir tiesības uz tādu dzīves līmeni, ieskaitot uzturu, apģērbu, mājokli, medicīniskos pakalpojumus un vajadzīgo sociālo apkalpošanu, kas nepieciešams viņa un viņa ģimenes veselības uzturēšanai un labklājībai. Mātēm un bērniem ir tiesības uz īpašu aizsardzību un palīdzību. Visiem bērniem, laulībā un ārlaulībā dzimušajiem, ir jābauda vienāda sociālā aizsardzība.
Mums vēl daudz jāmācās visai sabiedrībai kopā, lai dažādos dokumentos akceptētie labie nodomi realizētos arī reālajā dzīvē, mūsu katra ikdienā.
“Kad dzīvē daudz saldumu, tad zūd dzīves garša, tāpēc es novēlu tev vienu vienīgo torti, bet ar svecēm, kuras nopūšot, Tev piepildīsies viss sapņotais un iecerētais. “ Šoreiz šo novēlējumu es saku Roberta mammai. Man liekas, ka es nojaušu viņas dzīves lielo sapni. Viņa pa īstam ir laimīga tad, kad Robertam nekas nesāp, kad viņš smejas, kad viņiem visiem apkārt ir saprotoši cilvēki.