3. Aleksandra Tukiša

Dieva plaukstā

 Labdien, mani mīļie! Es esmu viens no jaunākajiem savas dzimtas eņģeļiem, man ir tikai 100 gadu. Gribu Jums atgādināt ,ka katram cilvēkam ir savs eņģelis un ir lemtas vairākas dzīves .

Man ir pienācis laiks Jums izstāstīt ,ko dara eņģeli un kādi tiem ir darbiņi.

Vienreiz vēlā vakarā, es sēdēju pie loga un skatījos uz visu pasauli, kurā ieraudzīju Latgalē nelielu zemes pleķītī, kur dzīvoja vientuļa ,bet gaišuma pilna  ģimene, kuriem Dievs nebija devis bērniņus .Man kļuva viņu žēl, kaut gan saraksts ir milzīgs ,kam nepieciešama palīdzība, tomēr nolēmu viņiem palīdzēt. Es aizgāju pie Dieva un lūdzu ,lai tas viņiem palīdz, un Dievs sūtīja viņiem dēlu.

Viņiem piedzima ļoti stiprs, skaists mazulis ar skaistām, zilām acīm. Vecāki bija ļoti priecīgi, es sapratu, ka mana misija ir izpildīta ,un es vairs te neesmu vajadzīgs, jo viņiem nebija nekādu problēmu. Dziļi sirdī kaut kas mani skrāpēja un čukstēja man, ka esmu vēl vajadzīgs viņiem. Tāpēc nolēmu vēl nedaudz pieskatīt viņus.

Pagāja laiks, es sēdēju uz mākoņa un redzēju, ka zēns jau ir paaudzis. Viņš auga par labu cilvēku, kas ļoti daudz palīdzēja saviem vecākiem. Es pārliecinājos, ka šajā ģimenē  es patiešām neesmu vajadzīgs un devos pie Dieva, lai lūgtu viņam citu darbiņu. Bet Dievs teica, ka nākotnē es būšu ļoti vajadzīgs viņiem ,un deva ļoti gudru padomu, ka vajag palīdzēt ne tikai , kad cilvēkiem ir slikti, bet arī būt kopā, kad viss ir labi! Es paklausīju Dievam un atgriezos pie viņiem.

Es ļoti iemīlēju šo ģimeni, īpaši puiku. Man līdz šīm laikam neizdevās sastapt tik laipnu bērnu ar tik gaišu un tīru dvēseli. Viņš tiešām bija Dieva dāvana. Un mani reibināja tikai viena doma par to, ka viņš piedzima ,pateicoties man.

Kādā krāšņā vasaras dienā, kuru vēl krāšņāku padarīja puisēna desmitā dzimšanas diena, viss notika kā vienmēr- liels galds, uz kura bija pieticīgas vakariņas un patiesi smaidi uz viņu sejās. Šajā dienā es vienmēr apmeklēju zemi, lai būtu tuvāk viņiem. Visa ģimene sanākusi pie galda, puisēnam uzdāvināja divriteni, tas bija viņa pirmais velosipēds. Pie galda tie runāja  par nākotni. Zēns stāstīja, ka viņš, kad izaugšot liels, paradīšot mammai un tētim visu pasauli, un tiem vairs nekad nevajadzēs tik daudz strādāt. Tomēr notiek pēc pasaules likuma-ja notiek labais, tad arī kādreiz notiks sliktais.

Pēkšņi viņas mamma sāka klepot, tā paskatījās uz roku, kurā klepoja, tur bija bieza, vēl silta, sarkana masa – asinis. Izrādījās, ka viņai ir pēdējā plaušu vēža stadija. Tā kā ģimenei nebija daudz naudas, tie nespēja samaksāt par ārstēšanos, un ārsti apgalvoja , ka tas arī ir bezjēdzīgi. Es lūdzu Dievam, lai viņš palīdzētu viņai, bet tas klusēja. Pēc neilga laika sieviete nomira. Puisēnam un viņa tēvam bija ļoti smagi, es centos  viņiem palīdzēt, taču šis gadījums arī mani satricināja ,un es paliku vājš.

Puisēns ar tēvu katru nakti raudāja . Vēl, nezin kāpēc, viņiem tajā gadā neizdevās raža , un ziemā viņi cieta badu. Tiem jau bija domās par pašnāvību ,un tik vājš es kļuvu ,ka neizdevās padzīt. Taču ne no kurienes-blakus man parādījās spilgta gaisma. Vispirms es neticēju savam acīm, taču, jā, tas bija vēl viens eņģelis – zēna māte.

Es jau sen nebiju redzējis tādu eņģeļa speķu. Eņģelim izdevās  padzīt šīs domas no viņu galvām un dāvināt viņiem ticību. Zēns ar tēvu veiksmīgi izdzīvoja šo ziemu. Pavasarī zēna tēvs sastapa vientuļ, bagātu sievu, kurai nebija radu, tie apprecējās un dzīvoja laimīgi. Bet es devos palīdzēt citai ģimenei, jo šai parādījās savs eņģelis, kurš ir daudz stiprāks par mani, un kurš tiešām dzīvo viņu sirdīs un atmiņās.

Nobeigumā gribētu Jums, mīļie lasītāji, atgādināt, ka jūsu visu dzīves līnijas ir Dieva plaukstās.

Jūsu sargeņģelis.