347. Katrīna Svence, Kristaps Kārkliņš

Cilvēki ar funkcionāliem traucējumiem

Funkcionālie traucējumi ir slimības, traumas vai iedzimta defekta izraisīti fiziska vai garīga rakstura traucējumi, kas ierobežo cilvēka spēju strādāt, aprūpēt sevi un iekļauties sabiedrībā. Manuprāt cilvēkiem ar jebkādiem traucējumiem ir grūtāk iekļauties sabiedrībā un saņemt nepieciešamo atbalstu. Tomēr atbalsts šiem cilvēkiem ir ļoti nepieciešams, jo saņemot pilnvērtīgu atbalstu bērni ar funkcionāliem traucējumiem var dzīvot pilnvērtīgi, mācīties un iekļauties sabiedrībā. Bet pieaugušie ar šo atbalstu var dzīvot neatkarīgu dzīvi, iekļauties sabiedrībā un sekmīgi iesaistīties darba tirgū.

Funkcionālie traucējumi var būt dažādi, piemēram var būt cilvēki ar kustību traucējumiem. Un viena no problēmām, kas mūsdienās ir aktuāla cilvēkiem ar kustības traucējumiem ir tā, ka daudzām mājām un valsts iestādēm nav uzbrauktuves, kas rada ļoti neērtu situāciju ratiņa krēsla izmantotājiem. Bet piemēram šādas uzbrauktuves uzstādīt privātmājām ir ļoti sarežģīti un dārgi. Vēl ļoti nozīmīga problēma ir: necieņa kas tiek izpausta pret cilvēkiem ar traucējumiem. Piemēram nedrīkst aizskart cilvēka ratiņkrēslu vai citu aprīkojumu, ja vien nav bijis tāds lūgums. Ne vienmēr ir jāsteidzas palīdzēt. Vispirms ir jāpajautā vai palīdzība  patiešām nepieciešama, un tikai tad var rīkoties tālāk. Pats galvenais ir neņirgāties par lietām, ko cilvēks ar kustību traucējumiem nevar izdarīt.

Cilvēki var būt arī ar dzirdes traucējumiem. Var būt nedzirdīgi cilvēki, kuriem ir ļoti smags vai pilnīgs dzirdes zudums. Var arī būt vājdzirdīgi cilvēki, kuriem dzirdes zudums netraucē saprast runas valodu. Pati galvenā problēma cilvēkiem ar dzirdes problēmām ir informācijas uztvere, un viņi nevar iegūt simtprocentīgu izglītību. Taču apkārtējie cilvēki šīs problēmas var nedaudz atvieglot, uzturot acu kontaktu sarunas laikā, lai būtu vieglāk nolasīt no lūpām. Un lai nolasītu no lūpām ir arī nepieciešams labs apgaismojums. Runājot ar cilvēkiem nevajadzētu pārspīlēt ar mīmiku vai žestiem – tas cilvēkam nepalīdzēs. Ir jābūt arī pacietībai, ja vajag tad arī ir jāatkārto teiktais nedaudz lēnāk. Cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem jau tā ir grūti iekļauties un saprast visu tik labi kā citiem, tāpēc ir jābūt cieņai pret viņiem.

Cilvēki ar redzes traucējumiem ne vienmēr būs akli. Var būt pilnīgi neredzīgi un vājredzīgi cilvēki. Svarīgākās problēmas ir viņu drošība un izglītības iespējas. Cilvēkiem ar redzes traucējumiem vienmēr ir nepieciešamas palīgierīces, vai kāds cits cilvēks kas viņiem palīdzēs. Un protams arī šīs palīgierīces var maksāt diezgan dārgi. Vienmēr iesākot sarunu ar šiem cilvēkiem būtu jāiepazīstina ar sevi, pat tad, ja šo cilvēks ir satikts iepriekš. Nevajadzētu aiztikt cilvēku aprīkojumu, vai pārkārtot viņu mantas bez uzaicinājuma. Sarunas laikā pēc iespējas vairāk ir jāizmanto precīzi un tēlaini vārdi, lai cilvēks ar redzes traucējumiem varētu ātrāk un labāk saprast par ko ir runa. Vienmēr pirms dara kādu darbību jāpaziņo par to sarunu biedram, lai nerastos nepatīkami pārsteigumi.

Cilvēkiem kuriem ir traucējumi, ikdiena ir vairāk apgrūtināta nekā cilvēkiem bez traucējumiem, jo viņi nevar izdarīt to pašu ko visi pārējie. Taču tikai dēļ tā nevajadzētu pret viņiem izturēties ar necieņu un viņus neiesaistīt savās aktivitātēs. Ir tieši jācenšas  ar viņiem aprunāties, sadraudzēties un saprast kā tas ir dzīvot ar funkcionāliem traucējumiem.