358. Keita Una Daumane

Dzīves piedzīvojums

Katram ir savs dzīves stāsts. Savas draudzības, piedzīvojumi un sasniegumi, kā arī grūtības, problēmas un zaudējumi. Lai arī cik ļoti var likties ka kādu pazīsti, beigās var sanākt ka šo cilvēku pat nepazīsti. Mēs jau nezinām caur kādām dzīves situācijām jebkurš ir gājis, ko citi ir piedzīvojuši un, kur viņi ir nonākuši.

Lielam daudzumam ir bijis jāpiedzīvo šausmīgi zaudējumi, lai nokļūtu tur, kur nonākuši tagad. Uzaugot bez vecāku figūras var mainīt kāda uzskatu pret visu un visu redzēt savādāk. Dažiem tas rada tieksmi iet uz priekšu un sevi pierādīt. Nav atkarīgs vai vēlas citiem sevi pierādīt vai pats sev. Uzaugot ārpus mājas iestādēs kā bērnunamā ir gan savi plusi, gan savi mīnusi. Protams daudziem tas nepatīk, jo tu zaudē savu ģimeni, bet reizēm tas nozīmē ka tu iegūsti jaunu ģimeni tās vietā. Ģimeni, kas tevi mīlēs un atbalstīs neatkarīgi no kurienes nācis. Uzaugot tādā ģimenē pat ir lielāka vēlme piepildīt savus sapņus. Daudziem tas pat ir kā motivācijas avots turpināt darīt.

Uzsākot savu karjeru vienmēr ir grūti, bet lielai daļai bērnu kuriem nav daudz iespēju, uzsākt labu karjeru tieši būs vairāk iespēju. Daudzi sekos saviem sapņiem un nepadosies līdz tos sasniegs, citi līdz tam momentam darīs visu iespējamo, lai paaugstinātu savas iespējas. Viņi ies visur, papildus klases, papildus aktivitātes, jaunas zināšanas un daudz kas cits. Ja vienas durvis aizveras, tas nozīmē, ka citas ir tikai atvērušās. Tas rada iespēju uzsākt savu dzīvi jau no jauna. Tas dot iespēju redzēt pasauli no pavisam savādāka uzskata un uzņemt jaunus riskus. Tas rada jaunus piedzīvojumus, kas vēl nav atklāti.

Zinot, ka nav atvērtas visas durvis ļauj domāt, kam patiešām vēlies pievērst savu dzīvi. Zināt kam atdot savu laiku un dvēseli ieguldot visu to laiku. Protams tas aizsāksies tikai ar ideju, ar domu. Pēc tam kā brīvā laika aktivitātes un tad pat kā hobijs. Ar laiku pievēršot vairāk uzmanību saviem sapņiem, tos arī var piepildīt.

Jau no mazotnes uzaugot ārpusģimenes iestādēs kā, piemēram, bērnu namā, var iegūt daudz labu atmiņu. Pavadot laiku kopā ar visiem pārējiem, kas arī tieši tā pat uzaug, var radīt tuvas attiecības. Liela daļa šos cilvēkus pat uzskata kā savu ģimeni un ir jauki atskatīties uz visām atmiņām, atceroties visus nedarbus, sasniegumus, pārsteigumus, piedzīvojumus. Vienvārd sakot pat visus labos un sliktos momentus ko kopā pavada. Tas ir kaut kas, ko nevienam neatņems. Atceroties to visu rada velmi turpināt iet uz priekšu tikai dēļ viņiem. Kādam tāda vieta kā bērnunams ir viņu bērnība, viņu mājas un kuram gan nepatīk atgriezties mājās?

Uz ielas jau nepateiktu, kurš ir un kurš nav uzaudzis ģimenē. Visi jau beigās ir vienādi. Daudzi jaunieši paliek arī bezpajumtnieki, bet vai tas ir kādreiz viņus apstādinājis? Nekad nevar jau zināt par kādu cilvēku viņi izaugs, jo jebkurš no šiem jauniešiem brīnumainā kārtā pat var būt nākamais valsts prezidents. Tāpēc vien no lielākajām dzīves mācībām ir nešķirot cilvēkus no viņu pagātnes vai dzīvesvietas. Ir jādzīvo momentā un jāiepazīst šos jauniešus.

Noteikti, lai pabeigtu savu dzīvi, lai to dzīvotu līdz labākajām dienām nebūs vienmēr viegli. Vienmēr būs grūtības, vienmēr būs kāda jauna problēma, kas būs jāatrisina. Un nekad arī nevar paļauties, ka pilnīgi viss izdosies, protams, būs arī jādara dažas lietas ar vairākiem mēģinājumiem. Nekas jau nav perfekts, bet nekad jau arī nevajag padoties. Vajag ticēt pašam sev un turpināt tik darīt. Tas ir tas, kas lielai daļai bērnu, kas uzauguši bērnunamā ir, tas ka viņi tik viegli nepadodas. Un daļa arī no cilvēkiem mūsdienās, kas ir augstākas varas darbos tieši ir bāreņi.

Laikam galu galā ko vēlos pateikt ir tas, ka nevajag atstumt bāreņus vai pievērst tik daudz uzmanību no kurienes kāds ir nācis, jo jāpievērš uzmanība ir tam, kāds viņš vai viņa ir. Labākie cilvēki var būt tie kurus visvairāk atstum.