364. Elīza Daniela Dzene
Siltās asaras – prieka asaras
Koši saules stari izlauzās caur spodrajām logu rūtīm un lūkojās pretī istabā sēdošajam cilvēkam, kura sejas nelielu daļu klāja ēna. Ja kārtīgi palūkotos, tad varētu redzēt starp stara un ēnas laukumu gaisā uzlidojošus puteklīšus, kuri lēnām, tā vien liekas, dejo valsi savā starpā.
Valters nopūtās, visi puteklīši tika strauji aizsviesti uz visām malām projām no acu skatiena, kurš nozuda aiz loga esošajā ainā. Blakus istabā no radio klusi dungoja dažas pazīstamas dziesmas, bet Valters tām tāpat nepievērsa uzmanību. Viņš šķita nedaudz nomākts. Jau ilgu laiku viņš bija pavadījis pie loga, vienkārši skatoties tam cauri. Ak, kaut jel kāds zinātu, cik ļoti viņš gribēja piecelties un tajā pat brīdī izskriet ārā zaļajā zālē, kura saulē mirgoja kā zelta gabali laimīga cilvēka dārglietu kastē. Nabaga zēnam bija gandrīz viss, kas būtu viņam nepieciešams, lai dzīvotu patiesi laimīgu dzīvi, kuru daudziem gribētos, taču viņš nemaz nejutās kā laimīgs cilvēks. Kopš bērnības viņš bija vārda tiešajā nozīmē pielīmēts pie sava krēsla jeb, precīzāk sakot, ratiņkrēsla. Piedzimis ar diagnozi uz mūžu, viņš nebūt nevarētu atbrīvoties no tās nekad un arī no saviem funkcionālajiem traucējumiem.
Pāri viņa vaigam pārslīdēja liela asara, kad viņš noraudzījās savos pāris labākajos draugos spēlējam futbolu tieši aiz viņa logu rūtīm. Šo prieka slieksni no viņa šķīra tikai daži mazi solīši, kas nabadziņam diemžēl pašam nebija pa spēkam. Un nolaisties no otrā stāva, lai tiktu pie draugiem, arī nebija nemaz tik vienkārši.
Kopš vasaras sākuma viņa draugi bija stāstījuši, ka ies strādāt kādu skolēnu vasaras darbu, lai nopelnītu sev kabatas naudu, tāpēc, iespējams, retāk tiksies ar Valteru. Viņš, protams, neiebilda, viņam patika lūkoties draugu smaidīgajās sejās un priecāties par viņiem un kopā ar viņiem, bet pašam Valteram arīdzan, protams, to klātbūtnes siltuma pietrūka.
Valters pašlaik skatījās uz Edgaru – savu labāko draugu –, viņa sārtie vaigi no piepūles un nemitīgas skraidīšanas bija tik sarkani, kādus Valters uz savas sejas nekad mūžā nebija redzējis. Acis piepeši sāka virzīties arvien zemāk pa Edgara stāvo figūru, sekojot viņa kustībām, tās noslīdēja līdz viņa ceļiem un tad visbeidzot kājām, kuras ar visu spēku spēra bumbu tieši vārtos un tad strauji apstājās, zēnam priekā palecoties par nopelnīto uzvaru. Puisis vēlreiz smagi nopūtās, viņa skatienam noslīdot tikai nu jau vēl zemāk uz savām kājām jeb, nedaudz precīzāk izsakoties, vienu kāju, kura, pārkārusies pār krēsla malu, viņam vērās pretī. Viņš nebūt nevarēja skriet tikpat brīvi kā Edgars vai viņa māsa Agate, kura skrēja blakus Edgaram, cenzdamās pārtvert bumbu. Valters varēja tikai noraudzīties viņu kopējā cīniņā un priekā, un tas viņu nedaudz apbēdināja. Viņš bija noskumis arī par to, ka pasaule pret viņu bija izturējusies skarbi un iesējusi viņa trauslajā sirsniņā nelielu ērcīti, ka skriet viņš nevarēs nekad.
Aizvēris acis, Valters nolaida galvu un nevēlējās skatīties un smaidīt par to, ko viņš ir spiests redzēt, ik dienu pamostoties, ēdot brokastis vai ejot gulēt.
Viņš nebija paspējis ne brītiņu pasēdēt puteklīšu kapa klusajā kompānijā, kad pie durvīm atskanēja neliels klauvējiens un līksma balstiņa izsita viņu no sava domu gājiena: “Valter? Vai tu tur vēl esi?”
“Te es un brālis.” atskanēja papildinājums iepriekš teiktajam no durvju otras puses, kad Valters, nupat atvēris acis un paskatījies pa logu uz zāli, saprata, ka tie divi, kas tur tikko spēlējuši futbolu, ir zibenīgi beiguši un uzskrējuši pie viņa uz otro stāvu. Viņš uz brīdi sasala un aizdomājās, vai tie ir ātrāki par zibens šautru vai arī viņš nemanāmi aizmidzis un patiesībā tas īsais brīdis ir bijis mūžība?
Klusums bija vienīgais, kas pašlaik atbildēja aiz durvīm gaidošajiem, līdz Valters tomēr izdomāja, ko teikt: ”Jā, nāciet!”
Durvis atvēra vaļā no fiziskās slodzes piesarkuši divi sarkanīgi ģīmīši, kuri, tā vien liekas, vēlas kaut ko ļoti svarīgu teikt savam labajam draugam. Ak, jā, Valters taču viņiem bija uzticējis savu rezerves atslēgu. Ar futbola bumbu padusē viņi nostājās Valteram blakus katrs pie sava sāna un plati smaidīja, liekot to viņam tieši klēpī. Agate tad nolaidās uz ceļiem un ar nelielu būkšķīti apsēdās uz zemes. Viņas slapjie mati uz pieres liecināja, ka viņa ir nogurusi.
“Mēs esam priecīgi tevi atkal satikt, mīļo Valter! Diemžēl tikai otro reizi šajā nedēļā, bet neuztraucies – ir palikusi tikai vēl viena nedēļa, un mēs būsim brīvi no darba un dabūsim mūsu naudiņu. He he..” nedaudz iesmējās Agate, notraucot no pieres sviedru lāsīti.
“Ak, un..” Edgars iesāka, tad apklusa un tad atkal atsāka, kad atcerējās, ko gribēja sacīt, “un.. jā, mēs tev gribējām ko teikt!”
“Es klausos,” Valters aplūkoja Edgara zaļās acis. Tās viņam atgādināja zāli, kuru viņš redzēja katru reizi savā prātā, kad domāja par to, kāda būtu šī viņa sapņu pastaiga.
“Tu būsi pārsteigts, tici man!” Agate skaļi uzsauca, neļaudama Edgaram pašam turpināt.
“Kad mums beigsies vasaras darbiņi, mēs ar tevi pavadīsim katru dienu, es apsolu. Bet tev vēl jāsagaida mūsu pārsteigums!” Edgars tikpat priecīgi atsāka, skatoties uz Agati un liekot ar skatienu viņai noprast, ka arī viņš grib iesaistīties šajā sarunā.
Valters bija nedaudz pārsteigts, jo nezināja, kas ir šis pārsteigums, kas viņu sagaida. Viņam kļuva pat interesanti, un viņš dedzīgi vēlējās, kaut šī nedēļa ātrāk paietu tikai tāpēc, lai viņš varētu redzēt šo lietu.
Tā nu arī pagāja tas vakars, kad abi Valtera draugi nemitīgi iesāka jaunas tēmas un diskutēja kopā ar viņu, visiem trijiem kopā smejoties tik ļoti, ka viņu karstā tēja šķīda no krūzītēm uz visām iespējamām pusēm. Bet saule jau grasījās zust aiz horizonta, un gan Edgaram, gan Agatei bija jādodas mājas. Valtera smaids zuda, viņiem izejot no istabas, jo nu jau atkal viņam vajadzēja palikt vienam un gaidīt, kamēr viņi atnāks sastādīt vientuļajam zēnam kompāniju.
Saule ausa un rietēja, vējš spēlējās ar koku zariem kā meitene, kura no rīta steigšus sāk ķemmēt pinkas un taisīt sev bizītes, putni dziedāja un zāle mirguļoja tikpat koši un ar tikpat lielu zelta nokrāsu kā iepriekš, kad Edgars ar Agati dzenāja bumbu ap nelielo laukumu.
Valters brīžiem jutās vēl bēdīgāks, zinot, ka viņš nevar iziet ārā pats satikt nedz vienu, nedz otru viņam tuvo cilvēku. Turklāt viņa vecāki pārnāca mājās vēlu, vienīgais mierinātājs atlika tikai radio vai klusās grāmatas ar puteklīšiem gaisā, vai vecais televizors, kurš Valteram likās nedaudz garlaicīgs. Diena pēc dienas gāja mūžībā un beidzās kā īsās dziesmas, kuras gremdēja Valteru dziļās pārdomās vai cēla viņa garastāvokli augstāk, nekā viņš būtu varējis domāt.
Visbeidzot ilgās nedēļas nogales beigas sāka straujāk tuvoties, un nu bija atlikusi tikai viena diena, līdz Edgars un Agate nāks pie Valtera ar savu solīto pārsteigumu. Valters, atstutējis galvu uz plaukstas, bija piebraucis pie savas ierastās vietas pie loga un atkal raudzījās tālēs pār zālēm un gar kokiem. Viņa cirtainie mati laistījās visskaistākajos brūnās krāsas tonīšos, saulei atkal lēni krāsojot debesu kaktiņus bēšīgi sārtās krāsās, kuri, šķiet, viņam teica: “Nebēdājies, drīz tev vairs nevajadzēs ne par ko uztraukties!” Viņš vienmēr bija prātojis par to, vai viņa gaišzilās acis patiesībā ir tikpat zilas un dziļas kā jūra, cik debesis, ja viņš izietu ārā un pielīdzinātu tās sev.
Acu plaksti, kļuvuši smagāki, slīdēja uz leju, zēns bija pārguris domāt, viņam nāca miegs. Viņa roka nolaidās lejā, ķermenis ieslīdēja dziļāk ratiņkrēslā, un viņš, pats to nepamanot, bija devies šī vakara īsajā snaudienā.
Tikpat nemanāmi kā viņa miedziņš bija atnācis arī nākamais rīts, un viņš to manīja tikai tad, kad saules stari kā citroni iekoda viņa zilajās, ziņkārīgajās acīs. Pie durvīm atkal kāds klauvēja, zēns jau zināja, kas tur ir, un nepacietīgi iesaucās, lai tie zina, ka viņš nekur nav aizbēdzis.
Iekšā iesteidzās nevis divi, bet tagad jau gan trīs cilvēki, un blakus brālim un māsai stāvēja Viljams – vēl viens Valtera draugs, kurš tāpat kā viņam blakus stāvošie nodarbināja sevi ar vasaras darbiem divtik vairāk, atsakoties no brīvā laika gandrīz vai kā traks cilvēks no labas iespējas. Valters sapriecājās un smaidīja tiem pretī, jo, pat ne vārda nesakot, viņš zināja un juta, cik ļoti visiem ir pietrūcis, kamēr tie ir bijuši prom.
“Pagaidi, pagaidi, Valter,” pie viņa pienāca Viljams un uzvilka uz acīm kaut ko, kas atgādināja šalli un smaržoja pēc Agates apskāvieniem, “mazu mirklīti pagaidi, tūlīt redzēsi!”
Viņš dzirdēja pēc saklausītajiem trijotnes soļiem, ka tam sastājas apkārt un viņa krēslu paceļ. Ieķēries rokturos, zēns kļuva divtik, ja ne pat četras reizes vairāk apjucis nekā mirklīti pirms tam. Bija saklausāmas čīkstošās durvis, un viņš nojauta, ka tiek iznests laukā.
Caur šalli, kas bija uz acīm, izspraucās saule, viņa sejā ielidoja vēja brāzma. Draugi noelsušies nolika puisi ar krēslu zemē.
“Un tagad mini, Valteriņ, ko mēs tev atnesām?” Agate jautāja. Ar visu šalli uz acīm zēns varēja noprast, ka uz viņas sejas ir smaids, kurš negrasās zust.
“Manas mīļākās grāmatas turpinājumu?” Valters sāka prasīt.
“Nē,” teica Edgars.
“Kādu mazu piekariņu?”
“Nē.”
“Tad.. vai varbūt pulksteni, kurš man bija iepaticies?”
“Nē.”
Valters bija apjucis. Ko gan vēl viņam būtu varējuši nopirkt draugi? Viņš vairs nezināja, ko prasīt, tāpēc nolēma teikt vienīgo, kas bija palicis prātā: “Es padodos, sakiet man jau, lūdzu! Mani māc ziņkāre!”
Nesagaidījis atbildi, viņš juta kādu pieliekam sev pie kājas kādu smagu objektu un apjuka vēl jo vairāk nekā iepriekš. No viņa acīm lēnām tika novilkta šalle, viņš apjukumā lūkojās uz savu slimo kāju.
“Nevar būt..” no viņa mutes izlauzās knapi dzirdama atbilde, kad pirksti pieskārās tam, ko acis redzēja, bet nevēlējās atzīt par patiesu: “Tā ir.. tā ir kājas protēze!”
Viņš bija neizsakāmi laimīgs, tik laimīgs viņš savā dzīvē nebija juties nekad. Zēns sev priekšā ieraudzīja draugu rokas, kuras aicināja viņu celties no sava krēsla, kurš viņu bija turējis sasietu visu mūžu. Viņa svars pārnesās no krēsla un kājām, sirds piepildījās ar laimes sajūtu, un bālie vaigi šķita nosarkstam no prieka.
“Es nezinu, ko man teikt..” viņš apkampa draugus cieši jo cieši ap to vidukļiem.
“Tici mums, mēs esam tikpat laimīgi zināt, ka tev patīk mūsu dāvana, un mūsu pūles, pelnot naudu tai, ir atmaksājušās ar tavu smaidu, Valter!” viņi visi gandrīz vai vienbalsīgi sacīja puisim pretī.
Viņš visbeidzot saprata, kāpēc viņa draugi tik daudz strādāja un kamdēļ visi gribēja dabūt naudu. Tagad viņi visi varēs iet uz skolu kopā, spēlēt futbolu un visu, visu darīt kopā, par ko Valters agrāk sapņoja un kas nebija iespējams! Tagad viņa acis mirdzēja zilāk par jebkurām debesīm uz visas pasaules. Valters jutās kā laimīgākais zēns uz zemeslodes un vēlējās, kaut šis brīdis ilgtu mūžību. Pār viņa vaigiem sāka līt siltas asaras, tās nebija no viņa bēdām vai raizēm, šoreiz tās bija siltās asaras – prieka asaras.