38. Agnese Keita Birzniece
Eņģeļi
Mēs piedzimstam kā dvēseles mazas, bet spēcīgas, mums katram šķiet, ka esam ļoti īpaši, ka būsim lieli un vareni, sasniegsim daudz, būsim varoņi. Mums katram ir iespēja dota tādiem būt un mēs esam izredzēti, bet tur aiz tonētā stikla ir patiesie eņģeļi, kuri mums lidot iemācīt var.
Man ļoti patīk lasīt šādus nelielus fragmentus internetā, lai sakārtotu galvu un nostabilizētu pašapziņu. Es šķietami esmu parasts zēns – skaistas, zilas acis, biezi, viļņaini, tumši mati, sportisks un muskuļots augums – katras meitenes sapnis, taču meitenes uz mani pat neskatās. Es domāju, ka tas nav tāpēc, ka es viņām nepatīku, bet gan tādēļ, ka viņas nezina, kā uz mani skatīties, lai mani neaizskartu, jo mūsu mazajā ciematā par šādām problēmām nerunā – tās atstumj malā. Taču man tas nešķiet pareizi, jo es skatos tik daudz raidījumu, kur cilvēki informē apkārtējos, ka uz šīs zemes ir kāds, kuram nebūt nevajag tikai finansiālu atbalstu, jaunas drēbes vai pajumti, bet ka ir cilvēki, kuri vienkārši gaida sapratni.
Man ir ļoti paveicies ar vecākiem, jo viņi nekad nepadevās. Neskatoties uz grūto ceļu, ko gājām, vecāki nenobijās un dzīvoja. Ar to es domāju, ka man ir divas jaunākas māsas un nesen piedzima arī mazais brālis. Mēs dzīvojam parastu dzīvi, un, lai arī agrāk vecāku uzmanība bija vērsta tikai uz mani, tad lēnām iemācījos tikt galā pats, un vecāki nolēma, ka ir spējīgi jauniem izaicinājumiem. Mēs esam liela, skaista ģimene ar vienu nelielu atšķirību – es vienmēr pārvietojos uz riteņiem. Un nevis tāpēc, ka ļoti mīlu savu skrejriteni, bet gan tāpēc, ka staigāt prasme ir māka, ko man nepiešķīra, taču man ir ass prāts, viegli veicas zinātnēs, kā arī valodas pašas ielien manās smadzenēs. Es mācos parastā vidusskolā kopā ar citiem mana vecuma bērniem. Es skolā jūtos labi. Pēc skolas dodos pie fizioterapeita, lai uzturētu savu ķermeni kaut kādā fiziskā formā, kas nākotnē man lieti noderēs, jo liekais svars tādiem kā man veidojas ļoti ātri. Aizmirsu piebilst, ka mana mamma ir ārste un jau no pirmās dienas sāka domāt par uzturu, lai vēlāk nerastos problēmas. Neskatoties ne uz ko, es attīstu roku muskalatūru, lai varētu pats pārvietoties un izskatīties labi, jo tāpat kā jebkuram citam – man patīk labi izskatīties, vilkt modernu apģērbu un atstāt labu iespaidu, lai arī kustībās esmu ļoti ierobežots, es neesmu bezspēcīgs. Tētis pat man ir iemācījis spēlēt basketbolu, tas ir, driblēt uz vietas, ja pietiek spēka ar otru roku arī pastumties uz priekšu, un tad iemest grozā, kā arī volejbols man nav svešs, ar to gan iet grūtāk, bet nekas nav neiespējams.
Lielākā problēma ir skola. Un no sākuma man likās, ka jaunieši ir ļauni, jo nepārtraukti ķiķināja, aprunāja, bet tad es sapratu, ka viņi vienkārši nesaprot…nesaprot, kā tas ir – dzīvot ratiņkrēslā. Tad nu es liku lietā savas prāta spējas un izveidoju nelielu prezentāciju, kurā ietvēru attēlus no savas bērnības, dažus video, kurā mācos pārvietoties ar ratiņkrēslu. Es izskaidroju, ka man nekas nekait, es vienkārši nevaru pastaigāt, jo manu kāju muskuļi no dzimšanas nav pietiekami attīstījušies, un joprojām to nevēlas darīt (es nestāstīju par entajām diagonozēm, jo tās neko nemaina – ir tikai fakts, ka nespēju staigāt). Klase joprojām nevarēja uz mani normāli bez smaida vai asarām acīs paskatīties, taču es kļuvu par daļu no klases. Mēs devāmies ekskursijās, mēs norakstījām cits no cita, mēs smējāmies, mēs darījām muļķības. Un es domāju, ka tas tāpēc, ka es biju gatavs… ka ne visi sapratīs uzreiz, ka visi nepieņems, taču zināju, ka ir iespējams iekļauties, ja to patiesi vēlies. Mums tikai jārunā…
Es reiz redzēju eņģeli baltu, taču tas nelidoja. Es tam gāju klāt un vaicāju, kāpēc tas nerunā, taču eņģelis klusēja. Es meklēju atbildes, es tuvojos tam lēnām un prātīgi, kad biju pavisam tuvu, es dzirdēju klusu atbildi: “Man sāp, bet man ir arī prieks, ka caur šīm sāpēm es varu kļūt piederīgs jums!” Un te pēkšņi enģeļa spārni atdalījās no viņa un pacēlās debesīs, bet manā acu priekšā bija zēns ratiņkrēslā – īsteni izredzētais.