39. Anonīms

Vēstījums

Es dzīvoju ierastu pusaudža dzīvi. Bet tad savos 12gados saskāros ar seksuālo vardarbību, uz ielas man uzmācās četrdesmitgadīgs vīrietis, tālāk par pieskārieniem zem drēbēm un jostas vietas vīrietim neizdevās tikt, jo ielā, kur atradāmies mēs nogriezās cilvēku grupa, tāpēc cilvēks ātrā solī devās prom, pēc tā es ilgi izjutu tik ļoti lielu riebumu pret sevi, ka es nespēju paskatīties spogulī vai vispār kādam acīs. Pēc šī es neesmu sev ļāvusi kādu iemīlēt, ja pat kāds ir izrādījis simpātijas, jo es vairs neuzticos cilvēkiem.Tad es to noliku, kaut kur dziļi sirdī, bet pagāja laiks un es izjutu gūtās psiholoģiskās  traumas sekas, kas tika noklusētas gadiem. Ar to viss nebeidzās..

Tad saslima mana mamma es savos 12gados nesapratu, kas notiek, bet bija tik slikti, ka mamma nonāca slimnīcā, viņa slimnīcā bija trīs ar pusi mēnešus un pa šo laiku piecas reizes nonāca reanimācijā un divās no tām, ārsts deva mazu cerību, ka mamma vispār pamodīsies. Šobrīd mammai ir amputēta kāja, bet viņa ir dzīva un ar mūsu atbalstu cenšas dzīvot tikai tālāk.. Bet es pie notiekošā sevi ļoti ilgi vainoju varbūt ir brīži, kad šķiet, ka esmu tam jau tikusi pāri, bet es saprotu, ka nē, tā tas nemaz nav, dziļi sirdī līdz pat šai dienai es sevi vainoju pie notikušā, par to, ka es neko nedarīju, lai nekas tāds nenotiktu un lai mammai tagad nebūtu nepilnvērtīga dzīve.

Cik es sevi atceros neviens mani nekad tā īsti neuzklausīja, neuztvēra mani nopietni. ģimenē mēs nekad nerunājām par jūtām, vēlmēm. Vienmēr visu gan pozitīvo, gan negatīvo turēju sevī un nevienam nestāstīju kā man skolā gāja vai, kas mani nomāc, jo es jutos tā it kā nevienam nerūpētu mans teiktais. Tāpēc es ļoti noslēdzos sevī, daudzi radi man pārmeta par to, kapēc es tik klusa, būt tik kautrīgam nav normāli, kas man lika justies vēl sliktāk, tas lika justies tā it kā es būtu nepietiekama, tikai tāpēc, ka esmu klusāka kā citi. Tā šīs sajūtas man nāca līdzi arī līdz vidusskolai un pienāca brīdis, kad visa bija par daudz un es padevos spiedienam, es salūzu.

Pirms es saskāros ar ēšanas traucējumiem un depresiju, es biju patiesi laimīga. Es biju pavadījusi vasaru ar lieliskiem cilvēkiem, pozitīvas emocijas, iepazinu jaunus, lieliskus cilvēkus. Man radās jaunas iespējas, personīgajai izaugsmei.  Bet tad pienāca rudens, atgriešanas skolā pēc 1.gada attālinātajām mācībām, pa mēnesi man  nesanāca izveidot labas attiecības ar skolasbiedriem, tāpēc klasesbiedri un skolas biedri man visi bija sveši, jo tikai 10.klasē atnācu mācīties uz jaunu skolu. Un šajā brīdi trauksme ņēma virsroku un es vairs nejutos kā es pati, es vairs nejutos laimīga kā vasarā, jo skolā jutos ļoti vientuļi, man nebija ar ko parunāt. Līdz šim brīdim es nekad nebiju sevi salīdzinājusi ar citiem, es nebiju nekad iedziļinājusies, kas tad ir noteiktais standarts, kādam jābūt cilvēkam. Visi pagātnes pārdzīvojumi sakrājās un manā gadījumā es neizturēju spiedienu un viss notikušais sekmējās mentālās veselības problēmās, jo es ar nevienu nerunāju par notiekošo, par to kā es jūtos.

Gandrīz gads bija pagājis kopš pedējo reizi redzēju skolas biedrus un klasesbiedrus kā arī skolotājus. Ar svaru man problēmas bija jau kopš 6.klases, nekad nebiju pārliecināta par sevi.Skolā mani apsmēja par manu izskatu un svaru. Es paspēju nomainīt vizuālo tēlu un zaudēt svaru. Protams cilvēki to ievēroja, bija cilvēki, kas ar mani sāka komunicēt, tikai tad es sapratu, ka ārējais izskats sabiedrībā ir noteicošais vai vispār cilvēki vēlēsies ar tevi runāt. Skolā saņēmu komentārus: ‘Es tā skatos tu esi zaudējusi svaru, pagājušajā gadā biji apaļīgāka, vai tev viss labi?’ Šobrīd es pieņemu, ka cilvēks nevēlējās neko sliktu pateikt, bet tajā brīdī es to uztvēru kā kaut ko negatīvu, aizvainojošu. Tas man lika justies nepietiekamai. Sociālajos tīklos tik daudz foto ar slaidām meitenēm, sievietēm, ejot pa ielu redzi cik skaista, tieva meitene iet tev pretim. Un visas pagātnes sāpes un pārdzīvojumi, un tur arī viss sākās, es sāku salīdzināt sevi ar citiem, neizpratu kāpēc citi ir, tik skaisti, bet es ar tik daudz nepilnībām un kompleksiem, es neizpratu kā citi cilvēki dzīvo tālāk, nedzīvojot pagātnes grūtībās, dzīvo tā it kā nekas nebūtu noticis.

Sākotnēji es turpināju ēst kā parasti, bet sāku intensīvi sportot, pagāja kāds laiks un es neredzēju nekādu rezultātu, man nepietika ar to, ko es darīju, tāpēc es sāku izlaist ēdienreizes, tas aizgāja tik tālu, ka es neēdu pavisam. Pamazām sāku izjust ietekmi no nepietiekamo uzturu, man cukura līmenis asinīs bija zems, tāpēc man reiba galva, es vairs nespēju koncentrēties un es atslēdzos no realitātes, es staigāju kā ,,dzīvais mironis,, vismaz tā mani sauca apkārt esošie cilvēki. Bet man nekad neviens nepajautāja, kas noticis, kā es varu palīdzēt, varbūt tu vēlies parunā? Līdz tas nonāca līdz, tik kritiskai situācijai, ka es ģību, un bieži. Man vienmēr bija auksti, atnākot no skolas, ja vispār biju skolā es uzreiz devos gulēt, tā kā es turpināju neēst, uz svariem es redzēju kā katru dienu samazīnās mans svars, bet man nekad ar to nepietika. Ja es kaut ko apēdu es vienmēr ļoti par to pārdzīvoju un, ja pat kaut ko apēdu es to visu izvēmu, jo jutos tik slikti par izdarīto. Tajā brīdī es domāju, ka ēst tas ir sliktākais ko tu vari darīt.  Es vienmēr jutos kā tā dūšīgā meitene, kas reiz biju. Pats sliktākais, ka tad es neapzinājos riskus, ja turpināšu neēst vai atbrīvoties no ēdiena, jo sekas var būt veselības problēmas uz mūžu (kunģa problēmas, sirds asinsvadu slimības, var nākties staigāt ar kolostomas maisiņu, liels matu zudums, problēmas ar zobiem, spēsi uzņemt barību tikaii caur zondi, par tevi kādām būs jārūpējas, u.c.) vai sliktākājā gadijumā nāve. Es to visu neizpratu, jo man bija tik ļoti vienalga, ka man nerūpēja tas, kas var notikt, jo mans mēķis bija zaudēt svaru. Nedomājot par svarīgo, par patiesaajām dzīves vērtībām.

Es jutos nevienam nevajadzīga, nepietiekama. Es jutos tik slikti, ka es vairs neredzēju jēgu vispār dzīvot. Es sāku domāt par paškaitējumu, līdz domas pārvērtās rīcībā. Ne dēļ uzmanības bet gan tādeļ, ka uz to brīdi es jutos labāk, bet patiesībā nekas no tā jau nemainījās, viss palika, tikai sliktāk. Man bija tik ļoti vienalga par sevi, ka es domāju par pašnāvību. Sākotnēji es vienkārši graizīju sev rokas, plecus, kājas bet tad kādu dienu es jutos tik ļoti izmisusi, ka es  griezu sev vēnas, bet tas bija pavisam neveiksmīgs pašnāvības mēģinājums, jo es vienkārši zaudēju ļoti daudz asiņu un zaudēju samaņu, bet es pamodos un neizpratu kāpēc es esmu dzīva. Es biju zaudējusi tik daudz asiņu, ka es praktiski nevarēju pakustināt ne rokas ne kājas, bet man izdevās aizsniegt telefonu un es piezvanīju tuvākajam draugam, kurš mani aizveda uz uzņemšanas nodaļu man uzlika šuves bet personāla attieksme bija ļoti neadekvāta, kas lika man justies vēl nevajadzīgākai. Mani nepaturēja slimnīcā par ko tad man bija vienalga, bet šobrīd es par to esmu šokā. .Personāla attieksme vien lika domāt labāk būtu bijis, ja nebūtu pamodusies, atmiņas par šo situāciju nes tādu riebumu par to kā cilvēki mūsdienās spēj izturēties pret cilvēkiem ar mentālās veselības problēmām. Es devos mājās ar tuvāko draugu, pēc šī gadījuma es nedēļu nebiju skolā un neviens pat nepamanīja, ka manis nebija. Es turpināju dzīvot tā it kā nekas nebūtu noticis, es izlikos, ka jūtos vienkārši lieliski līdz nākamajai reizei.

Ārsts, kas nezināja par manu mentālo veselību, izrakstīja man miega zāles, es izmantoju situāciju un vienā vakarā saujā sabēru tabletes un visas tās izdzēru, ar domu, ka tas ir viss es vairs nevēlos atrasties virs šīs zemes. Es pamodos pēc 34 stundām, es gulēju gultā un es nevarēju saprast kāpēc man atkal neizdevās, kāpēc es vēl joprojām esmu dzīva. Es biju viena pati mājās, tad es pārdzīvoju par to, ka es nevaru pat izbeigt sev dzīvi.

Tas bija vēls rudens, es ar velosipēdu devos ļoti garā izbraucienā, braucu tik tālu līdz pēdējiem spēkiem, es aizbraucu līdz kādam tornim. Šajā  izbraucienā es tik daudz ko sapratu, ja pat šobrīd sevi nemīli un tev ir pilnīgi vienalga par sevi, atceries to, ka lai arī škiet, ka tu esi viens un nevienam nevajadzīgs, tā nebūt nav vienmēr būs kaut viens cilvēks kam rūp tava dzīvība, tu esi pārāk lielisks, lai tik vienkārši padotos un nepiedzīvotu kolosālus mirkļus dzīvē!

Es sapratu, ka netieku ar sevi galā un es sapratu, ka es tā vairs nevēlos dzīvot,  tad es saņēmu drosmi un vērsos pie psihologa. Tas bija ļoti grūti uzticēties un atklāti runāt par to, kā es jūtos. Bet es esmu ļoti pateicīga, ka saņēmu to drosmi un vērsos pēc palīdzības, jo es tiku uzklausīta. Psihologs bija tas cilvēks, kas man palīdzēja noticēt sev, uzdrošināties darīt daudz vairāk nekā domāju, ka spēju, izprast savu patieso būtību, nozīmi un iedrošināja aiziet arī pie psihiatra, jo manā gadījumā tikai ar konsultācijām pie psihologa nepietika, tāpēc es devos tikai uz priekšu arī ar medikamentu palīdzību. Pats galvenais ir gribasspēks un motivācija, tas cik ļoti pats tu to vēlies. Ja tu tiešām vēlēsies izkāpt no ,,grāvja,, kurā esi iekāpis, tad tev tas izdosies! Lai, kas notiktu mūsu dzīvē mums nav jāiet tam visam cauri vieniem. Līdzcilvēku atbalsts ir ļoti svarīgs, kad esi pazudis un vairs nezini, kas esi. Man nekad nav bijis viegli runāt par to kā jūtos, bet man paveicās, ka man bija iespēja vērsties tieši pie šiem cilvēkiem, lai arī tam vajadzēja laiku bet es sajutu to, ka varu pilnīgi uzticēties. Kad biju atklājusi notiekošo, nākamais grūtākais solis bija atrast un izprast motivāciju kāpēc turpināt dzīvot un nepadoties, Cilvēku atbalsts man neļāva padoties, jo nespēju pieļaut to, ka liktu vilties un sāpinātu tos cilvēkus kam rūp. Līdz pat tam brīdim par notiekošo zināja tikai psihologs un tuvākais draugs.. Pats smagākais to bija pastāstīt kādam no ģimenes jo šķita, ka saņemšu nosodījumu. Bet mans brālis lika man saprast, lai  arī kas notiktu viņš vienmēr mani atbalstīs. Šī saruna ar brāli patiesi mūs satuvināja. Esmu pateicīga, ka man ir tāda iespēja vērsties arī pie tuvākiem cilvēkiem zinot to, ka es tikšu uzklausīta.

Tagad es esmu tik ļoti pateicīga, ka man neizdevās īstenot savus pašnāvības mēģinājumus, jo es būtu velti zaudējusi dzīvību, man nebūtu iespējas pavadīt dārgo laiku ar ģimeni un tuvākajiem draugiem, es būtu nežēlīgi sāpinājusi cilvēkus kuriem es rūpu. Man nebūtu iespējas doties uz dažādiem pasākumiem, iepazīt jaunus kolosālus cilvēkus, izbaudīt dzīvi. Man nebūtu iespējas satikt savus māsas bērnus, man nebūtu iespējas piedalīties dažādos konkursos, es nebūtu sarakstījusi dziesmas un tās ierakstījusi studijā. Man nebūtu iespējas piedzīvot šo trako vidusskolas laiku. Katrs dzīves mazais un lielais notikums ir ļoti svarīgs. Tas nebija viegli bet es sapratu cik svarīgi ir novērtēt dzīvē sniegtās iespējas, novērtēt dzīvību, nepalaist vējā pusaudža gadus. Ir jāizbauda, jānovērtē un jābūt pateicīgiem par ik dienu, kas mums ir dota ko nodzīvot virs šīs zemes.

Es lūdzu nedari sev pāri, tu esi superīgs cilvēks, es nevēlos, lai dzīvē saskaries ar situācijām, kad tu nevari normāli aiziet uz pludmali peldkostīmā vai siltākā dienā ar t-kreklu un šortiem iziet pastaigā, jo vienmēr būs kāds cilvēks, kas norādīs uz tavām rētām, būs cilvēki, kas vienkārši pajautās vai viss labi, bet būs arī tādi, kas nosodīs. Tev tas nav vajadzīgs, ja neesi saskāries ar paškaitējumu lūdzu nedari to, tev labāk no tā nepaliks, tu tādā veidā tikai un vienīgi pasliktināsi situāciju un tev būs daudz grūtāk izdzīvot šo pārbaudījumu. Bet, ja jau ar to esi saskāries, šobrīd vēlos, lai saproti, ka tas nav tā vērts, tā vietā atrodi sev fizisku nodarbi, kas būs lielisks veids kā tikt vaļā no domām par paškaitējumu.

Pats grūtākais ir runāt, runāt par to kā mēs jūtamies, bet mums ir jābūt drosmīgiem, jo mums ir jāapzinās cik mēs esam lieliski. Mums dzīvē ir daudz jāsasniedz. Ja kādā brīdī uznāk domas par to, ka sķiet, ka neesi pietiekams, pasaki sev STOP, es nevēlos atgriezties pie šī, es esmu ticis pārāk tālu, lai tagad atkal atgrieztos pie dzīves, kur tu vienkārši degradējies. Tikai tu pats veido sevi, mums katram ir sevi jāiemīl un mēs to nedrīkstam palaist vējā, jo tikai tad kad mīlēsim paši sevi, tad arī citi par mums varēs lepoties, beidzot redzot mūsu skaistos smaidus. Mums ir jāuzdrošinās būt mums pašiem aizmirstot par salīdzināšanu sevi ar citiem, jo mēs esam katrs savā veidā unikāli. Ir ļoti svarīgi rast sev hobijus ne tikai piemēram grāmatu lasīšana, bet arī fiziskas aktivitātes, jo ja tu saskaries ar situācijām, kad jūties dusmīgs, nomākts, fiziskās aktivitātes ir īstā vieta, kur izgāsts visas negatīvās emocijas. Sports bija un ir tas, kas man palīdz dzīvot šodienai un apzināties savu patieso vērtību. Mēs varam tik daudz dzīvē sasniegt, nekas nav tā vērts, lai aizietu no šīs dzīves pašnāvnieciski, pāragri. Mēs visi reizēm varam pazust, bet ir jāsaprot, ka lai tur vai kas notiktu vienmēr ir jāmeklē izeja, lai mēs spētu doties tikai un vienīgi uz priekšu un neatskatoties uz pagātnes kļūdām, pārdzīvojumiem. Es lūdzu runāt, lai cik tas bailīgi nebūtu, tas ir ļoti  svarīgi. Komunikācija ir atslēga uz labāku nākotni. Tev ir jākontrolē savs ķermenis, nevis ķermenim tevi. Kad man ir grūti es sev vienmēr atgādinu par to, ka ja es padošos- labāk nepaliks. Atceries, kas mūs nenogalina, padara mūs stiprākus! Tu tiksi galā, savādāk nevar, ir jāuzvar! Tev ir jābūt stipram un tajā pat laikā sevi jāsaudzē!