61. Anonīms
“Bērni, kuri dzīvo vai ir dzīvojuši institucionālajā ārpusģimenes aprūpē”
Čau, mani sauc Anna . Man ir 13 gadi. Tā sanāca, ka man nav draugu, man nav kam pajautāt. Tāpēc es rakstīju pati par sevi. Bet tāds jautājums, kāpēc man nav draugu? Man nav draugu, tāpēc kā klases biedri zina, ka es esmu no bērnu nama. Es jau sesto gadu dzīvoju audžu ģimenē. Es ļoti mīlu savu ģimeni.
Ja pateikt taisnību, es nezinu kā es stāstīšu. Jo man ir grūti pateikt, par ko es domāju un par to ko es jūtu. Bet es mēģināšu. Tad es sakšu.
Pirms dzīvošanas bērnunamā es, dzīvoju mājā. Kad man bija pieci-seši gadi es neatceros, vienu dienu mana īsta mamma man teica ,ka mēs brauksim uz bērnu rotaļu istabu. Es vispār nezināju kā izskatās bērnu rotaļu istaba. Ko vispār tur var darīt. Bērnu istabā es sapratu, ka manas mammas vairs nav. Kā viņa aizbrauca. Pēc trim mēnešiem man pakaļ atbrauca no bērnu nama busiņš. Un mani paņēma uz bērnunamu. Bērnunamā es dzīvoju trīs gadus . Es visu laiku domāju par mammu un par brāli, kurš dzīvoja kopā ar mani. Pēc diviem mēnešiem man palika vienalga uz maniem radiniekiem. Es nezinu kāpēc, bet man liekas, kā es ļoti dusmojos uz viņiem. Pēc gada es atcerējos ka man ir vēl kaut kur, dzīvo mamma, tikai tad, kad brauca pie manis ciemos vecmāmiņa. Viņa brauca pie manis un ņēma pastaigāties. Pēc divām stundām viņa mani atgrieza atpakaļ un tā es dzīvoju katru mēnesi vai arī gadu. Kad mani atgrieza atpakaļ , es nevarēju saprast kāpēc vecmāmiņa nevarēja mani paņemt. Es ļoti dusmojos uz viņu.
Vēl man bija mana labākā draudzene, Anna. Viņa tagad dzīvo audžu ģimenē Amerikā. Nezinu kur viņa ir tagad, bet es gribu domāt ka viņai ir viss kartībā. Anna bija mana labāka draudzene. Viņa bija vienīga, kam es varēju uzticēties. Un tur bija vēl viena tante, kam es varēju uzticēties.
Vispār bērnunamā bija ļoti daudz labu cilvēku. Bet arī bērni. Es draudzējos ar visiem bērniem. Es arī mēģināju draudzēties ar lielajiem, bet man nekā nevarēja sanākt, tāpēc es beidzu pie viņiem līst.
Mani paņēma no turienes, kad bija viena diena līdz manai dzimšanas dienai.
Es visu laiku mēģināju saskatīt , kaut ko pozitīvo sevī. Un man tas sanāca. Es esmu ( pēc mammas domām) : aktīva, jautra, ātri prātīga, labs kompanjons, izturīga, sociāla un man ļoti patīk palīdzēt pieaugušiem, laipna, godīga, ar humora izjūtu, uzmanīga pret citiem, punktuāla, pieklājīga.
Agrāk, kad dzīvoju bērnu namā, mans sapnis bija beidzot tikt paņemtai pie ģimenes, jo ļoti gribēju iekļūt ģimenē un, protams, ļoti gribēju, lai mani paņem mani īstie vecāki. Pat tad, kad dzīvoju bērnunamā, mans sapnis bija kļūt par slavenu aktrisi, man ļoti patika bērnunamā skatīties TV šovus un filmas. Man arī ļoti patika skatīties, kā spēlē basketbolu vai futbolu.
Man kādreiz bija daudz vaļasprieku. Nu, man nebija, bet es domāju, ka man tie ir. Tagad man ir trīspadsmit gadi, un viens no maniem mīļākajiem hobijiem ir basketbols. Arī ar vieglatlētiku nodarbojos četrus gadus. Man arī patīk skriet maratonus. Man ir arī divi vaļasprieki, vokāls un čells.
Pat tad, kad dzīvoju bērnu namā, man ļoti gribējās redzēt pasauli. Kā viņi dzīvo? Ko viņi citi dara? Tagad man ir tāda iespēja, dzīvojot ģimenē. Vispār man dzīvē bija daudz prieka. Bet pats galvenais ir mans prieks, ka tiku uzņemta ģimenē.
Mana dzīve ir sadalīta trīs līmeņos: pirmais ir ģimene, otrais ir sports un trešais ir skola. Es ļoti cenšos rūpēties par savu audžuģimeni, jo esmu ļoti priecīga, ka viņi mani paņēma. Otrais ir sports, jo es ļoti uztraucos par savu veselību un vienmēr uzturu savu figūru un ēdu pareizo ēdienu. Mana skola ir trešajā vietā, jo, protams, vēlos pabeigt skolu 12. klasēs, bet tas mani pagaidām īpaši netraucē.
Interesantākais, kas manā dzīvē ir noticis, ir tas, ka mana vecmāmiņa dzīvo divu pieturu attālumā no manis un viņa var mums piezvanīt, bet zvanā tikai reizi gadā tikai tāpēc, ka viņai ir slinkums.
Droši vien mans talants ir tas, ka es nebaidos runāt publikas priekšā. Ka arī man ir ļoti laba atmiņa un es visu ļoti labi atceros. Laikam esmu sasniegusi punktu, kad varēju iziet cauri ļoti grūtai dzīves daļai.
Laikam vissliktākais man ir komunikācija ar cilvēkiem. Man šķiet, ka nav draugu nevis tāpēc, ka nemāku ar viņiem komunicēt, bet gan tāpēc, ka, uzzinot, ka esmu no bērnunama, viņi uzreiz saprot, ka esmu pavisam cits cilvēks. Man liekas, runa nav par mani, ka es nevaru būt draugs, bet gan par to, ka cilvēki nevēlas ar mani draudzēties, jo esmu no bērnu nama.
Tagad es dzīvoju ģimenē. Es esmu priecīgā par to ka es esmu ģimenē. Vel es iemācījos apmīļot savus radiniekus (audžu ģimeni).
Bet arī problēmu man ir vēl daudz. Mana vislielākā problēma ir tas kā man ļoti patīk kontrolēt pieaugušos.
Vienaldzība – man liekas, ka visiem bērniem jābūt ģimenē, jo katrs bērns kurš dzīvo bērnu namā, grib būt kaut kam vajadzīgs. Jo kad bērns ir bērnu namā, pedagogiem ir vienalga uz bērniem. Galvenais par ko viņi atbild, lai ar bērnu nav nekas noticis un viņš būtu paēdusi un izdarīja mājās darbu. Tāpēc es gribētu lai bērni dzīvoja ģimenēs, lai viņi zinātu ka ir cilvēki kuri viņu mīl un viņš visu laiku ir aizsardzībā. Es gribu lai tā būtu katram bērnam. Es gribu , lai vispār nebūtu bērnu nama, jo es zinu ka tur ir ļoti grūti. Kad es redzu bērnus no bērnu nama man paliek ļoti slikti, jo man ļoti negribās atcerēties kas ar mani notika.
Es uzskatu, ka man ir paveicies, ka man ir ģimene, jo viņi ir ļoti laba ģimene. Mana ģimene mani ļoti mīl tāpēc, es arī viņus ļoti mīlu. Es domāju, ka man ir ļoti paveicies ar savu ģimeni, jo viņi man deva otru “tīro” elpu.
Kāpēc es teicu otro “tīro” elpu, jo šajā ģimenē varēju iemācīties daudz ko un ļoti priecājos, ka varēju iemācīties ko tādu, ko nevarēju zināt pirms dzīves bērnunamā. Man bija iespēja uzzināt, ko es vēlos, un man ir liels prieks par to. Dzīvojot ģimenē sāku izrādīt kaut kādas emocijas. Es sāku kaut ko saprast. Agrāk es vispār neko nesapratu no emocijām. Pat ja cilvēki kaut kā dēļ raudāja, piemēram, ka kāds nomira. Es smejos. Jo es neatšķiru emocijas. Agrāk es vienmēr gāju prom no sarunas vai vienkārši aizcirtu durvis un nemaz negribēju runāt. Tagad es varu apsēsties un runāt par to, ko es gribu, ko es negribu, kas man patīk. Tagad es varu izteikt savas emocijas un velmēs, esmu ļoti priecīga, viss manī ir atbrīvots.
Man ir žēl tos cilvēkus, bērnus, kuri tagad dzīvo bērnunamā, es gribētu, lai viņi atrod savu ģimeni tāpat kā es. Es vēlos, lai šie bērni jūt, ka kāds viņus mīl, kādam viņi ir vajadzīgi, lai viņi vienmēr būtu aizsargāti. Tāpēc novēlu katram bērnunama bērnam palikt stipriem. Vēlos,lai šie bērni saprot, ka kaut kur, kāds par viņiem sāka nopietni uztraucēties. Ja tu esi pieaugušais , kurš grib vai domā paņemt no bērnu nama bērnu, ņem mazos (~5-10), vai ņem jau pusaudzi (~12-15), vai lielu bērnu kuram ir jau 17, tikai ņem!
Tāds sanāks mans stāsts par tēmu “Bērni, kuri dzīvo vai ir dzīvojuši institucionālajā ārpusģimenes aprūpē”. Es mēģināju turēties plānam, un man liekas ka man sanāca.
27.10.2022