163. Darja Malahova

Es nolēmu piedalīties šajā konkursā, jo pati esmu invalīde, man ir kustību traucējumi. Kā es jūtos? Dažādi. Vai man ir problēmas attieksmēs ar vienaudžiem? Jā. Bet kam viņu nav pusaudžu vecumā? Galvenais tas, ka mani atbalsta ģimenē, skolā, un es pati aktīvi iesaistos visur, kas mani interesē. Manas intereses ir diezgan plašas.

Jau no 4 gadu vecuma es apmeklēju J.Soikāna Ludzas mākslas skolu. Skolotāji atzīst,  ka no sākuma uztraucās, ka es traucēšu pārējiem, nevarēšu nosēdēt nodarbībās, bet sanāca viss otrādi – es negribēju iet mājās un zīmēju, zīmēju, zīmēju… . Un joprojām es zīmēju. Dažreiz  sazīmēju arī skolas burtnīcas, bet skolotāji man neaizrāda. Manas mājas pilnas ar maniem zīmējumiem, gleznām. Visi radi dzimšanas dienās saņem manus pašas rokām darinātus apsveikumus. Man ļoti patīk kopā ar mammu rotāt māju svētkiem.

Arī es piedalos vizuālās mākslas konkursos un esmu priecīga par godalgotām vietām skolā, Ludzas novadā un Latgales reģionā. Piemēram, 3.vieta Balvu novada Nemateriālas kultūras mantojuma centra “Upīte” zīmējumu konkursā “Katru gadu kāds brīnums notiek…”. Konkurss bija veltīts vienam no viszināmākajiem novadpētniekiem, latgaliešu bērnu dzejas autoram Antonam Slišānam (1948–2010). Mana darba nosaukums “Saulīti ķeru ar ragiem”.

Es ļoti mīlu visus, visus dzīvniekus. Mums mājās daudz dzīvnieku, kurus mēs ar māsu un brāli esam lūguši uzdāvināt dzimšanas dienās. Ir divi kaķi, kuri atrasti vēl kā mazuļi pagalmā. Ir trusis un kāmis. Bija suns, kurš tagad dzīvo laukos, jo izauga ļoti liels, un dzīvoklī viņam slikti. Ir trīs papagaiļi. Mēs, visi trīs bērni, rūpējamies par viņiem, protams, ne bez mammas palīdzības. Bet vismīļākai mans dzīvnieks ir zirgs, kuru arī nevar turēt dzīvoklī. Es no bērnības sapņoju iemācīties braukt ar zirgu. Iemācīties pašai braukt pagaidām nesanāca, bet vispār pajāt gan. Slimības dēļ es katru gadu apmeklēju sanatoriju, kur viena no nodarbībām ir vizināšanas ar zirgiem. Arī jau vairākas vasaras pēc kārtas man tiek nodrošināta bezmaksas vizināšanas ar zirgiem zirgu sētā  Untumi Rēzeknes novadā. Un es sapratu – ja kaut ko ļoti gribi,  tas noteikti piepildīsies. Kādu brīdi es baidījos, ka nevarēšu zīmēt, jo ļoti sāpēja rokas. Rokas sāp, bet zīmēt es varu, tikai manu rokrakstu skolotājiem grūti saprast.

Varbūt jums liekas, ka es daudz priecājos? Pirms vairākiem gadiem tā nebija. Īpaši,  kad es pirmo reizi tiku slimnīcā un pēc tam sanatorijā. Tik daudz bērnu ar dažādām veselības problēmām vienā vietā! To nevar izteikt vārdos! Pēc laika es sapratu, ka citiem vēl grūtāk, nekā man, ka manas problēmas niecīgas, salīdzinot ar tiem bērniem, kuri nevar sevi apkalpot. Tagad es vienmēr atbalstu tos, kuriem nepieciešama palīdzība, jo es esmu STIPRA. Un es atbalstu sevi, jo man blakus mana ģimene, kurā mīl viens otru. Man blakus ir skolotāji un klasesbiedri, ar kuriem piedalāmies dažādos projektos, pētījumos, konkursos. Man ir draugi, ar kuriem var paspēlēties un vienkārši papļāpāt. Man ir sapņi, kuri vienmēr piepildīsies. VISS BŪS LABI!